Vai tiešām sievietes un vīrieši ir tik atšķirīgi, ka līdz galam vienam otru tā arī nesaprast? Ja tā tiešām ir, tad mūsdienās tam ir risinājums – mākslīgi radīts tēls, kas atbildīs cilvēka emocionālajām vajadzībām. Tā kāda māksliniece Spānijā radījusi hologrammu – virtuālu partneri, ar kuru saderinājusies un jau vasarā ieplānotas kāzas. Nenoliedzami, tēls nepalīdzēs ar spuldzītes ieskrūvēšanu, nevarēs fiziski pieskarties – lai gan, visticamāk, arī tas ir tikai laika jautājums, kad tas būs iespējams. Toties tas sniedz emocionālo vajadzību piepildījumu, vienmēr esot blakus un spējot risināt garas, intelektuālas sarunas. Mīlestība patiesi ir dažāda. Iespējams, arī šāda.
Un ja jau slavenā grupa “ABBA” varēja pārsteigt ar koncertu, kur uzstājās viņu avatari – arī hologrammas, un cilvēki tādu koncertu vēlējās redzēt, tad jāteic, ka robežas starp reālo un virtuālo arvien izplūst un ne tikai jaunajai paaudzei virtuālā pasaule var sniegt ļoti pozitīvas emocijas.
Tas, ka mākslīgais intelekts jebkurā gadījumā ir mums klātesošs, ir skaidrs, to apstādināt nav iespējams un droši vien arī nevajag. Apturēt progresu? Diez vai kāds, piemēram, vēlētos ziemā doties uz galvaspilsētu zirga pajūgā vai strādāt ar pirmajiem datoriem, kas bija ļoti lēni un nefunkcionāli. Tas, kā izmantojam mūsdienās arvien plašāk dažādās jomās pieejamo mākslīgo intelektu, gan ir atkarīgs no katra paša.
Bet viens jautājums man paliek. Vai dažkārt virtuālās vides pārmērīga iekļaušana savā ikdienā nav mēģinājums aizbēgt no realitātes un arī pašiem no sevis? Un te es nedomāju pusaudžus, bet pieaugušos. Darbojoties virtuālajā vidē, ir vieglāk nejust tās emocijas un domas, kas citādi nāk prātā. Attiecību ziņā gan īstu partneri, ne mākslīgi radītu otru pusīti, mums ir tendence vai nu idealizēt, vai pārlieku kritizēt, tātad iztēloties tādu, kāds viņš nemaz nav. Un ir pāri, kuriem gribas vienam otru kontrolēt, noteikt, kā otram ir vai nav jārīkojas. Tad droši vien ar šādu hologrammu būtu daudz ērtāk. Bet vai tiešām mākslīgais intelekts var aizstāt dzīvu cilvēku? Pandēmijas laikā liela daļa sabiedrības sajuta, cik liela vērtība ir klātienes tikšanās reizēm, iespējai jebkurā brīdī satikt tuviniekus.
Pat ja mēs nevaram otru līdz galam izprast, tieši dažādība katru bagātina, ļauj iepazīt gan pašiem sevi, gan paplašina apvāršņus, redzējumu uz pasauli, kurā dzīvojam. Ne velti mēdz teikt, ka patiesai sevis iepazīšanai nav jādodas vienatnē meditēt kalnos, bet jābūt savā ģimenē. Jo ģimenē esam vispatiesākie, visvairāk varam iepazīt, kādi esam, un visvairāk kā personība augt.
Un, tā kā šodien ir Sieviešu diena, man gribas teikt, ka, pat ja sievietes un vīrieši līdz galam viens otru nevar saprast, pat ja mūsdienās tiek pozicionēts, ka sievietei pašai ir jāapzinās sava vērtība, ir tik jauki, ka vīrieši arvien izrāda uzmanību sievietēm. Dāvina ziedus, izsaka komplimentus. Tieši tāpat nekas nevar aizstāt klātienes komunikāciju, neviens nevar atcelt to īpašo enerģiju, kas rodas, komunicējot sievietei un vīrietim. Un tā bagātinās abi.
Komentāri