Piektdienas nakts situācija, kad izsaukuma laikā smagi piekāva Cēsu neatliekamās palīdzības dienesta šoferi, liek arī feldšeriem un medicīnas māsām aizdomāties – kas būtu noticis, ja vīrietis nebūtu kolēģes aizstāvējis? Ar kādām traumām, iespējams, slimnīcā nonāktu viņas? Dienestā pašlaik strādā 64 darbinieki, un visi viņi kādreiz ir piedzīvojuši pacientu, viņu tuvinieku vai kaimiņu lamāšanos, iedunkāšanu. Mediķu virzienā ir lidojušas kurpes, ķebļi, pret viņiem pavērsts pat bises stobrs. Viņi saka: “Kādam liekas – mēs esam vainīgi pie tā, ka kāds divas nedēļas ir plostojis un jūtas slikti. Visa agresija nāk pār mums. Mēs strādājam kā operatīvā dienesta darbinieki, bet mums nav šāda dienesta statusa. Ejam iekšā dzīvokļos un nezinām, kas mūs sagaida. Mēs trijatā melnā naktī braucam uz dziļiem laukiem, bīstamās situācijās nav pat kam lūgt palīdzību. Mūsu šoferi ir parasti šoferi, bet viņi ieslēdz bākugunis un tik lielā ātrumā, kāds iespējams, lai tieši neapdraudētu sevi, braucam palīgā. Bet ko saņemam pretim? Valdības vārdā pateikto, ka esam prioritāte veselības aprūpes sistēmā. Mēs joprojām ceram uz vienotās neatliekamās palīdzības dienesta sistēmas ieviešanu, kas palīdzētu mūsu darbā, lai operatīvāk nokļūtu pie pacienta. Mēs ceram uz algu pielikumu, kad saka, ka algas visiem iesaldēs.
Te jāpaskaidro, ka ātrās palīdzības šoferis par vienu darba slodzi mēnesī nopelna ap 280 latiem, feldšeris nedaudz vairāk. Mediķi saka, ka strādā vismaz pusotru slodzi palīdzības dienestā. Šoferi strādā vēl vismaz otrā darba vietā, lai varētu nodrošināt ģimeni. Dienesta medmāsas stāsta, ka strādājot gandrīz divas slodzes, saviem bērniem ir gandrīz mammas uz papīra.
Taču šoreiz mediķi nerunāja par algu, bet attieksmi. Valsts un darba devēja.
“Mums nav nekādas sociālās aizsardzības. Mēs nesaņemam tādu atbalstu, kāds vismaz paredzēts armijniekiem, policistiem, ugunsdzēsējiem. Pēc gadījuma, kad tev draud, uzbrūk, būtu nepieciešama psihologa konsultācija, varbūt pāris dienas rehabilitācijā. Mēs to varam saņemt tikai, ja maksājam paši. Un ja, piemēram, izsit zobus, kurš no mums var samaksāt par to protezēšanu?” sprieda feldšere Inese Ieviņa. Mediķi tikai ar sev vien raksturīgo humoru spēj atzīt – ja dzērāji izsaukuma laikā nosit feldšeri, tad mediķa ģimene saņem 500 latu kompensāciju. Par to nesanāk segt pat bēru izdevumus.
Ieraugot darba grafikā dežūru nedēļas nogalēs, īpaši sestdienas naktī, viņi jau zina, kas sagaidīs.
“Ja “Vidzemniekā” ir kādi pasākumi, tad sestdienas rītos braucam, lai savāktu piekautos. Tas pats bieži notiek pie “Aromas” – skandāli, kaušanās,” sacīja šoferis Valdis Eglītis. “Druva” feldšeriem, medmāsām un šoferiem uzdeva tikai vienu jautājumu – vai kādreiz darba laikā, esot izsaukumā, esat bijis apdraudēts?
Feldšere Marija Rakauska: “Biju aizbraukusi, lai palīdzētu bērnam, kuram augsta temperatūra. Kad teicu, ka bērns jāved uz slimnīcu, tēvs bruka man virsū un zvēla. Bija piedzēries. Mani pasargāja viņa kaimiņš, kurš pieleca priekšā un saņēma sitienu manā vietā.”
Feldšere Inese Ieviņa: “Man gribēja noraut matus, bet satvēra jakas apkakli. Bijušas reizes, kad skriets virsū ar cirvi, izkapti. Mēs visi dabūjām bēgt, sēdējām mašīnā un gaidījām, kad mūsu pacients nomierināsies. Šim cilvēkam bija arī psihiskas novirzes.”
Medmāsa Dace Martinsone: “Biju dzīvoklī, kur redzēju, ka noticis kautiņš. Vienam jaunietim bija pārsista lūpa. Kaut kā galvu paspēju paraut malā, lai otrs kautiņa dalībnieks netrāpītu man pa seju.”
Šoferi atceras, ka no vizītēm pie pacientiem atgriezušies saplēstiem krekliem, bet mediķu virzienā lidojuši priekšmeti, kas trāpījuši sejā, kādai kolēģei, grūtniecei, sperts arī pa vēderu.
Ātrās palīdzības mediķi nosaka – ir tāds gandarījums, ja vari palīdzēt cilvēkam, kuram tiešām ir nepieciešama neatliekamā palīdzība, ja vari izglābt dzīvību, bet darba ikdiena ir vairāk nekā skaudra – vismaz puse izsaukumu ir uz vietām, kur notiek skandāli, kautiņi, kur dzerts uz nebēdu. Un jāpalīdz cilvēkiem, kuri paši sev kaitē.
Komentāri