Lielākā strādājošo Latvijas iedzīvotāju daļa – 84 procenti – nav nevienas arodbiedrības biedri, var secināt no pētījumu kompānijas “Norstat Latvija” veiktās aptaujas datiem, kaut Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības biedru sarakstā ir 20 organizācijas, ne tikai labi zināmās un bieži dzirdamās mediķu, izglītības, iekšlietu darbinieku un vēl citu profesiju, kuru biedri algu saņem no nodokļu maksātāju naudas, arodorganizācijas, bet arī arodbiedrības, kas, spriežot pēc nosaukuma, aizstāv celtniecībā, ceļu darbos, tirdzniecībā, mežu un citās tautsaimniecības nozarēs nodarbinātos.
Skaidrojot iemeslus, kas viņus attur no iestāšanās arodbiedrībās, katrs trešais norāda, ka nav informēts par priekšrocībām, ko sniedz dalība arodbiedrībās, kā arī to, ka domstarpības ar darba devēju var atrisināt bez arodbiedrības iesaistes. Savukārt katrs piektais atzinis, ka viņam nav skaidri arodbiedrības biedra naudas izmantošanas mērķi.
Tam, ka strādājošie nesaredz priekšrocības, ko dotu dalība arodorganizācijā, piekrīt arī zvērināts advokāts Sandis Bērtaitis, kurš skaidro, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā ir zems pieprasījums pēc arodbiedrībām.
“Arodbiedrībām Latvijā pašlaik ir vājas pozīcijas. Pirmkārt, tās nav populāras, jo mūsu sabiedrībā dalība šajās organizācijās nav vēsturiski ieskaņojusies tradīcija. Tāda tā ir “klasiskajās” profesijās, piemēram, mediķi, skolotāji, policisti, dzelzceļa jomā strādājošie u.c., kuru pārstāvji jau sen ir izmantojuši arodbiedrības savu tiesību un interešu aizsardzībai. Otrkārt, darbinieku pasivitāte un pat sava veida vienaldzība pret arodorganizācijām skaidrojama ar to, ka viņi neredz no tām būtisku ieguvumu,” skaidro S.Bērtaitis.
Viņš arī piebilst, ka arodbiedrības nesniedz tādu pakalpojumu klāstu vai tāda kvalitātes līmeņa pakalpojumus, lai darbinieki būtu ieinteresēti tajās iestāties. Tādējādi tas, cik daudzi darbinieki ir norādījuši, ka domstarpības ar darba devēju var atrisināt bez trešo pušu iesaistes, ir pozitīvs signāls tam, kā praksē strādā darba tiesību normatīvie akti un cik efektīva ir darbinieku tiesību aizsardzība.
Taču mēs arī publiskajā telpā redzam, cik aktīvi un rezultatīvi savu biedru tiesības aizstāv arodbiedrības, kas pārstāv pedagogus un medicīnas darbiniekus. Protams, šajās nozarēs nodarbināto devums ikvienam ir ļoti tieši jūtams, tātad cilvēki saprot jomu problēmas, gandrīz sajūt tās uz savas ādas, tādēļ arodbiedrību aktivitāte, prasības lielākoties saņem arī sabiedrības atbalstu. Tā, iespējams, nebūtu, ja palielināt algas nozarē prasītu celtniecībā vai mežizstrādē nodarbinātie. Taču ne jau tas ir galvenais, kāpēc Latvijā nenotiek, piemēram, zāģētavu darbinieku streiki. Es domāju, skaidrojums ir pavisam vienkāršs – lai kā runājam par masu profesijās strādājošo trūkumu, cilvēki baidās darboties, organizēties un izvirzīt savus nosacījumus. Negrib kļūt par skandālistiem, kuri pēc kādām publiskām akcijām varētu arī zaudēt darbu, un, pieļauju, arī cits darba devējs nevēlēsies savā uzņēmumā viņu redzēt.
Jāpiebilst gan, ka sabiedrība mainās, rodas pavisam jaunas profesijas un jaunas darba attiecības, kurās veidojas vēl nebijuši nosacījumi. Visticamāk, kā tie attīstīsies, kādas darba devēja un ņēmēja attiecības vēl veidosies, pat nevaram prognozēt. Taču vienmēr paliks arī darbi, kas rada materiālas, ne tikai virtuālas vērtības, un ne visu varēs aizstāt tik daudzinātie roboti. Un arodbiedrībām, ne tikai tām, kas rūpējas par budžeta iestāžu darbiniekiem, jābūt savai vietai. Vien pašiem strādājošajiem jāizprot to iespējas.
Komentāri