
Janvāra Barikāžu atceres dienās, lasot varoņeposa toņkārtās ieturētus tekstus par aizstāvju tēraudcieto apņēmību dodoties pretī briesmām, rodas sajūta, ka esmu bijis kādās citās barikādēs. Protams, brūkošās padomju impērijas konvulsiju izpausmes nebija paredzamas un visi, kas devās sargāt Rīgu, nopietni riskēja. Taču darīja to bez patētiskas smagnējības, viegli. Sabrauca un radīja galvaspilsētā brīnišķīgu, latvisku, savstarpēja atbalsta un veselīga humora atmosfēru.
Nedēļas sākumā, kad Rīgā Saeimas pagalmā tikos ar tā laika kolēģiem, atmiņu sadaļā vairāk runājām tieši par šo dziesmu svētku atmosfēru, tēju, pīrādziņiem,jautriem atgadījumiem. Jo gadījās iemalkot ne tikai tēju, bet arī ko stiprāku ar tostu – par brīvu Latviju! Nezinu, kā tagad, bet tolaik atteikties iedzert par brīvību spēja vien rūdīts interfrontietis. Un tad jau pēc trešā vai piektā tosta reportieru gaitas iegriezās tādā brālības izjūtu un nebeidzamu sarunu virpulī, ka darba laika sākuma ievērošana, ierodoties redakcijā jau nākamajā dienā, nudien bija uzskatāma par varonības aktu.
Raibo atmiņu radītajā atmosfērā iederīga bija arī sirsnīgā Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas uzruna par barikāžu mācībām un vēsturi, kas mēdz atkārtoties. Vēl viņa aicināja neapkarot vienam otru un priecāties par sasniegto, jo – tagad taču dzīvojam tik labi, kā nekad agrāk! Nezinu, kā šo apgalvojumu uztvēra vecākās paaudzes žurnālisti, kuri mēģina iztikt ar pensiju, kas nepārsniedz 500 eiro, bet man šķiet, teiktajā nebija ne augstprātības, ne ironijas. Drīzāk tā bija ļoti godīga ilustrācija tai dzīves ainai, ko caur savu logu redz varas burbulī nokļuvušie. Jo šajā burbulī ar solīdām algām, labām dienesta mašīnām un telefoniem, izdarīgām projektu asistentēm, kuras tekalē apkārt, nolasot vēlmes no lūpām, šķitums – viss ir tik labi, ka labāk vairs nevar būt -, ir pilnībā iederīgs. Un skaidrs, ka dažu “viens otra apkarotāju” apnicīgie atgādinājumi par augošo atpalicību no kaimiņiem, piepūtušamies birokrātiju, valsts naudas nejēdzīgu izķiņķelēšanu lielajos projektos un nacionālās lidsabiedrībās, par plaisu starp varu un sabiedrību rada akustisku disonansi. Tāda apnicīga vai pat kaitinoša odu sīkšana tur, aiz burbuļa komfortablajām sienām.
Aicinājums neapkarot vienam otru, lai dzīves šķitumu, kas paveras no varas burbuļa loga, pasargātu no apnicīgiem odiem, ir bīstams, jo rada ilūzijas, kas neizbēgami sabruks. Labākajā gadījumā tās sabruks, latviešiem atkal sabraucot Rīgā, lai uzsauktu tostu – par brīvu Latviju!
Komentāri