Pagājuši divi gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Pa šiem diviem gadiem teju katrs ir aizdomājies, kā būtu, ja šāda situācija, kādu piedzīvo cilvēki Ukrainā, skartu mūs pašus, mūsu tuvākos un mīļos, mūsu mājas, mūsu valsti.
“Cilvēkiem, kas man šobrīd stāsta, cik viņi ir noguruši no kara, no visa tā, ko lasām un dzirdam ziņās, saku tā: “Pamēģiniet sajusties tā, kā jutāties pirmajās trīs dienās, kad uzzinājāt, ka Ukrainā sācies karš! Tad varēsim runāt tālāk.” Cilvēki ir aizmirsuši šīs baisās izjūtas, un tā tam nevajadzētu būt,” domās par karadarbību Ukrainā dalās Raimonds Bergmanis, 14.Saeimas deputāts, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs un savulaik arī aizsardzības ministrs. “Ja jāsaka par personīgajām emocijām šajā laikā, tad sajūtas, protams, bija briesmīgas. Bija gana daudz signālu, ziņu, ka iebrukums var notikt, tomēr līdz pat pēdējam brīdim negribējās tam ticēt. Līdzīgas sajūtas piedzīvoju laikā, kad pats dienēju armijā – 2008.gada iebrukuma Gruzijā laikā. Tai brīdī biju armijas uniformā, un tā brīža izjūtas par karu bija ļoti skarbas. Šobrīd, atrodoties Briselē, kur runājam par visām šīm lietām, nākas atkal aizdomāties, ka ir svarīgi saprast – mēs varam rīkoties vienā vai citā veidā, tomēr Ukrainā cilvēki arvien iet bojā militāra iebrukuma dēļ. Ja vēl pēc tam, kad ir publiski izskanējis kritušo skaits gan no vienas puses, gan otras, sasniedzot teju pusmiljonu, nevaram tā īsti pamosties un saprast, kas notiek, tomēr vajadzētu aizdomāties par to, cik tas ir nopietni mums visiem,” teic R.Bergmanis. “Šodien Briselē pirmoreiz dzirdēju domu, ka pirmais iebrukums notika 2008.gadā Gruzijā, pēc tam – 2014.gadā Krimā, un tagad 2022.gadā. Visi iebrukumi ar identisku intervālu – seši gadi. Nekad iepriekš par tādu faktu nebiju aizdomājies. Ko tas nozīmē, gan, protams, nevaru pateikt,” turpina politiķis. Jautāts, vai te būtu jāsāk bažīties par Baltijas valstu drošību, viņš šādu domu virzienu kategoriski izslēdz. “Te svarīgi saprast – ja uzbrukums notiktu, tad tas nenotiktu pret Baltijas valstīm, bet gan pret NATO. Mēs esam daļa no NATO, un to cilvēki nemitīgi aizmirst, uzsverot, ka Baltijas valstis ir nākamais apdraudētais reģions. Tā nav, mēs paši esam NATO. To patiešām ir svarīgi apzināties. Bieži arī mājās, ģimenes sarunās tiek runāts par to, ka “pie mums atbrauc NATO karaspēks”. Mēs taču paši esam NATO. Šī domāšana ir jāmaina! Visprecīzāk par to izteicies Valsts prezidents, teikdams, ka mums vajag turpināt strādāt un domāt par savu drošību.
Ir skaidrs, ka nevar riskus novērtēt arī par zemu, tos vajag ņemt vērā, bet turpināt virzīties uz priekšu, soli pa solim, lai stiprinātu mūsu valsti. Tas ir mūsu galvenais mērķis. Mums ir jāpanāk tāda situācija, lai neviens neiedomājas izmēģināt šādu scenāriju mūsu valstī. Tas ir visām NATO valstīm kopīgs uzdevums, protams, neaizmirstot arī uzticamību 5.pantam,” turpina R.Bergmanis. “Nav šaubu, ka cilvēkiem ir grūti, karadarbība ir ietekmējusi visas sfēras: ekonomiku, labklājību. Jāsaprot, ja pieļausim šos scenārijus, ir jārēķinās ar visiem iespējamiem soļiem no Krievijas puses.” Jautāts par to, kādi varētu būt nākotnes scenāriji, ar ko mums vajadzētu rēķināties, R.Bergmanis teic, ka uz to, kad beigsies Ukrainas karš, neviens nevar dot atbildi. “Viss ir atkarīgs no tā, cik ātri un cik lielā mērā turpināsim sniegt palīdzību Ukrainai. Neviens nevar atbildēt, cik ilgi vēl karš notiks. Jādara viss, ko varam izdarīt, kas ir mūsu spēkos. Daudz nozīmīga Baltijas reģiona drošības kontekstā jau ir noticis, tostarp Somijas pievienošanās NATO, un tuvākajā laikā, jācer, būs arī Zviedrija. Mūsu reģionam tas ir ļoti, ļoti svarīgi, tas ir viens no elementiem, kas stiprina drošību. Skaidrs, ka arī NATO notiek daudz dažādu transformācijas procesu, viens no tādiem ir militārā industrija. Ja iepriekš gandrīz 30 gadus esam vairāk centrējušies uz krīzes menedžmentu, tad šobrīd ir jāsaprot, ka militārā industrija ir jāsakārto tik spējīga, lai spētu nodrošināt gan sevi, gan palīdzēt arī Ukrainai.”
Viņš pastāsta, ka šo divu gadu laikā ir bijusi iespēja vairākas reizes būt Ukrainā, kas licis saprast, ka Latvija joprojām sūta palīdzību. “Palīdz tik, cik nu katrs var. Viena ir praktiskā veida palīdzība – militāra, tehniskā, humanitārā. Bet ļoti svarīgi ukraiņiem ir arī tas, ka viņi sajūt mūsu atbalstu – arī tajos brīžos, kad Latvijas pārstāvji aizbrauc uz Ukrainu. Viņi to ļoti augstu novērtē. Cilvēkiem ir svarīgs šis daudzu valstu atbalsts,” saka R.Bergmanis un pastāsta, ka bijis Ukrainā pirms gada un nupat, pavisam nesen. “Viņu aicinājums pēc palīdzības, piemēram, palīdzēt ar munīciju, izskanēja pirms gada un atkal arī tagad. Tad pārņem neērtības sajūta, jo apzinos, ka esmu Eiropas valsts un NATO pārstāvis. Solījām palīdzību, bet neizdevās realizēt to tā, kā bija iecerēts. Tad rodas pārdomas, ko vēl varētu darīt, lai palīdzētu. Šobrīd Saeimā apspriežam Militārās industrijas likumu, kurš jau otrajā lasījumā ir pieņemts. Tas palīdzēs gan mūsu valstij, gan visām citām kopumā. Tāpēc uzsveru, ka Ukrainai var palīdzēt daudz dažādos veidos. Mūsu komisijā arī izskatījām likumu par palīdzību Ukrainas civiliedzīvotājiem. Kad karavīrs atrodas frontē, apziņa, ka viņa ģimenei viss ir kārtībā, tā ir drošībā, arī dod sparu cīnīties tālāk. Kā mums Briselē teica – pesimists jau nevar uzvarēt karu! Tāpēc ir jābūt optimistiem, ir jātic. Tas var palīdzēt grūtā brīdī, par spīti tam, ka arvien ir karš, ir kritušie, ir sāpes un bailes. Ir jāturpina cīnīties!”
Komentāri