Nedēļu Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskolā dzīvoja un atpūtās 16 bērni no Ukrainas, kuru vecāki saistīti ar Ukrainas armiju.
“Pavasarī Vidzemes plānošanas reģions noslēdza sadarbības līgumu ar Odesas apgabalu Ukrainā. Tad bija tikšanās arī ar citu apgabalu amatpersonām, kuras interesējās par sadarbību dažādās jomās. Ļvovas pārstāvji izteica vēlēšanos, ka bērni, kuru vecāki saistīti ar Ukrainas armiju, varētu atbraukt uz Latviju. Tā būtu iespēja pabūt citā vidē, iepazīt Latviju,” stāsta Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs, Pārgaujas novada domes vadītājs Hardijs Vents un uzsver, ka tā mēs varam kaut nedaudz palīdzēt un atbalstīt ukraiņu jauno paaudzi viņu valstij grūtajā brīdī.
“Karu jūtam katru dienu. Kaut esam tālu, Austrumos divos apgabalos notiek karš. Šo teritoriju vairāk aizstāv karavīri no Rietumu rajoniem. No mūsu apgabala 400 karavīri ir krituši, vēl daudzi pazuduši bez vēsts. Vecāki ikdienā runā par karu, ja kāds ir prom, visa ģimene uztraucas, un tāda ir bērnu ikdiena. Lai kaut brīdi varētu nedzirdēt par karu, šādas nometnes citā vidē, valstī bērniem ir ļoti nozīmīgas,” saka grupas vadītāja Olga Timika. Uz Latviju bija atbraukuši 11 līdz 16 gadus veci bērni. Viņu vecāki dien armijā, ir robežsargi, arī brīvprātīgie. Bērni, braucot uz nometni, cits citu nepazina, viņi ir no dažādiem ciemiem un pilsētām.
“Mamma ir dienestā. Zinu, ka viņa aizsargā mūsu dzimteni, mūs, lai būtu miers,” saka Viktorija, bet citi pastāsta, kur vecāki karojuši, ka mājās un arī ar draugiem ikdienā tiek runāts, kā vecākiem klājas. “Kad tētis ir mājās, tad labi. Arī droši,” bilst Svjatoslavs.
Lai arī prom no mājām, bērni ik dienu sazinās ar vecākiem, draugiem. “Tās ir priecīgas sarunas, viņi stāsta, ko redzējuši. Prieks, kā atraisījušies, sadraudzējušies savā starpā. Visiem ir labs garastāvoklis. Ierastās vides maiņa viņiem ir ļoti svarīga, un katra diena ir iespaidu pilna,” saka grupas mediķe Oksana Jarošika.
Bērni stāsta, ka pabijuši jūrmalā, Cēsīs, Ungurmuižā, “Mārkulīčos” vizinājušies ar laivu, mācījušies šaut ar loku, paticis Minhauzena muzejā, poligonā “Daibe” un citur. Viņi cits caur citu stāsta iespaidus: “Arī pie atkritumu poligona ziedēja puķes, un turpat arī parks, kur var pastaigāties. Latviešiem patīk vecas lietas, cilvēki draudzīgi, ja kaut ko paprasīju, smaidīja. Te cilvēki domā par dabu un veselību. Apkārt viss ir tīrs un skaists, patīkama, jauka zeme. Ir daudz interesantu vietu. Ļoti daudz zaļuma un koku. Cilvēku gan Latvijā tik, cik mums vienā apgabalā.” Savukārt grupas vadītāja atzīst: “Tik pirmatnēja daba un tāda tīrība pie mums nav ikdienišķa. Tādā vidē priecīgāks prāts. Prieks redzēt, kā Latvijā saimnieko. Māja tālu cita no citas, vientuļa, bet skaisti sakopta, puķes, arī mežmala izkopta. Redzams, ka cilvēki to dara sev. Vietai, kurā dzīvo.”
Jauka bija nometnes pēdējā diena. Tā bija tikšanās un jautra sportošana kopā ar vienaudžiem no Pārgaujas. “Zinu, ka šī nedēļa bērniem ilgi paliks atmiņā. Esam pateicīgi, ka mūs uzņēma, ka palīdzat Ukrainai grūtā brīdī,” saka grupas vadītāja Olga Timika.
Sarmīte Feldmane
Komentāri