Tautas nobalsošanā par drošības likumu grozījumiem pietrūka aptuveni 120 000 balsu, lai referendums būtu noticis. ”Druva” jautāja sociālantropologam Robertam Ķīlim, vai sabiedrība kopumā ir gatava referendumos izteikt savu viedokli un šādā veidā līdzdarboties lēmumu pieņemšanā.
R.Ķīlis norāda – aplami uzskatīt, ka Latvijas balsstiesīgie iedzīvotāji ir kūtri un nepiedalās svarīgu lēmumu pieņemšanā: ”Aktīva nostāja var būt arī, neko nedarot, nepiedaloties un atsakoties. Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tika veikti pētījumi par to, vai cilvēki to vēlas vai ne. Tikai puse teica, ka vēlas, pārējie norādīja, ka nezina. No tā tika izdarīts pilnīgi nepareizs secinājums, ka tiem, kuri ”nezina”, nav informācijas, bet tas nav viens un tas pats.”
Sociālantropologs atzīst, ka ir sarežģīti izvērtēt, cik no tiem cilvēkiem, kuri teorētiski varēja iet balsot, bet neaizgāja, ir aktīvi un cik ir pasīvi: ”Ir grūti pateikt, ka vairāk nekā miljons balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju ir pasīvi. Vērtēju, ka liela daļa apzināti neaizgāja uz nobalsošanu, domājot, ka šī nav piemērotākā reize, lai šādā veidā izteiktu viedokli. Nevēlos sacīt, ka ir labi, ja tik maz cilvēku aizgāja nobalsot, taču uzskatu – nevajadzētu teikt, ka tas ir slikti un ka tas noticis tādēļ, ka neviens neko negrib darīt.”
R. Ķīlis uzskata, ka cilvēki ir gatavi referendumiem, tomēr ne pilnībā. Nepieciešama pieredze. Ņemot vērā šo nobalsošanu, ir jāpārdomā vairāki aspekti, kas varētu ietekmēt līdzdalības līmeni.
”Pirmām kārtām referendumam nebija kampaņas. Cilvēki ir ļoti aizņemti, un domāt, ka liels skaits iedzīvotāju aktīvi sekos politiskajiem procesiem, manuprāt, ir naivums. Tiem, kuri bija ieinteresēti, lai referendums notiek, vajadzēja papūlēties skaidrot un sniegt informāciju.”
R. Ķīlis izvirza vēl vienu būtisku aspektu šī referenduma kontekstā. Viņaprāt, tautas nobalsošanai noformulētie jautājumi bija pārāk sarežģīti, līdz ar to cilvēkiem nebija izprotams, kādā veidā viņiem paust savu pozīciju.
Sociālantropologs turklāt – nebūtu pareizi uzskatīt, ka Latvijas iedzīvotājiem trūktu izglītības vai ka sabiedrība nebūtu pietiekami attīstījusies: ”Pieņemu, ka līdz ar praksi rīkot referendumus nāks arī izpratne un spējas to darīt efektīvāk.”
R. Ķīlis apšauba arī, ka zemo aktivitāti skaidro ar sabiedrības postkomunistisko raksturu. Lai gan vēl nav pieejama informācija par vēlētāju vecuma struktūru, tomēr ļoti iespējams, ka aktīvākie balsotāji bija tieši vecāka gada gājuma cilvēki. Ja lielākā daļa balsstiesīgo, kuri nepiedalījās, bija jauni cilvēki, tad situāciju nebūt nevar skaidrot ar postkomunismu: ”Varētu piekrist tam, ka cilvēki neasociējas ar referenduma rezultātu, bet tas nav kūtrums. Cilvēki neredz tiešu jēgu un sasaisti referendumam ar savu dzīvi.”
R.Ķīlis norāda, ka arī citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā daļā referendumu maksimāli piedalās 20 – 40% cilvēku. Liela nozīme, kāds ir noteikts slieksnis tam, lai referendumu uzskatītu par notikušu. Latvijā tas ir augsts, jo Satversmē paredzēts, ka nepieciešams, lai nobalso vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.
”Citās valstīs, kur referendumi tiek praktizēti regulāri, sliekšņi nav tik šerpi. Manuprāt, kaut kas būtu jāmaina arī Latvijā, ja slieksnis saglabāsies tik augsts, tad arī citos jautājumos nenāksies viegli panākt notikušu referendumu. Nebūs daudz jautājumu Latvijas dzīvē, kas interesē vai skar lielāko daļu iedzīvotāju.”
Kā negatīvu aspektu R. Ķīlis atzīst to, ka šajā situācijā tiem tūkstošiem, kuri viedokli nobalsošanā pauda aktīvi, rodas sajūta, ka viņi netika uzklausīti un rīcība savā veidā kļuva bezjēdzīga.
Komentāri