Māra Dzirniece, ES lietu eksperte
Negaidīti spēcīgais sacelšanās vilnis Tuvajos Austrumos un notikumu tālākā attīstība būs pārbaudījums Eiropas Savienības ārpolitikai. Vai ES mācēs pareizi izmantot resursus un diplomātiju? Vai ilgtermiņā ES spēs palīdzēt arābu kaimiņvalstīm iedzīvināt demokrātiju, vai arī tās attālināsies no Eiropas radikālākā virzienā? Patlaban vienīgā pareizā ES rīcība būtu atbalstīt un aizsargāt tos spēkus arābu valstīs, kuri alkst pēc demokrātiskām pārmaiņām, un vilcināties nedrīkst, uzskata ietekmīgais žurnāls The Economist. Pirmajos šā gada mēnešos dažu ES ārpolitikas veidotāju izteikumi izsauca izbrīnu un vilšanos. The Economist to salīdzina ar amatieru akrobātu sacensībām. Kad janvārī Tunisijā izcēlās nemieri, nu jau demisionējusī Francijas ārlietu ministre Mišela Elio Marī piedāvāja Tunisijas valdībai palīdzību sacelšanās apspiešanā. Bet laikā, kad Kairā pilnā sparā ritēja protesta demonstrācijas, Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni paziņoja, ka Hosni Mubaraks ir vieds cilvēks. Savukārt, kad Lībijā protestētāji izgāja ielās un sākās asiņainas sadursmes ar Kadafi lojālajiem spēkiem, Itālijas ārlietu ministrs Franko Fratīni ES dalībvalstu ārlietu ministru vakariņās 20. februārī kolēģiem paziņoja, ka Lībijas nemieri esot „nenozīmīgi”. Viņam iebildis Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, kurš ar mobilā telefona starpniecību nolasījis svaigākās ziņas no Lībijas. Fratīni aizstāvējies, sakot, ka, ja kritīs Kadafi, Lībijā sāksies haoss, vēlāk tiks radīts islāma emirāts un milzu imigrantu vilnis. Kritiskas piezīmes par lēnīgumu izpelnījusies ES ārpolitikas komisāre Katerīna Eštone. Viņa ar oficiālo paziņojumu par situāciju Ēğiptē nāca klajā pēc tam, kad 29.janvārī jau bija izskanējusi trīs ES lielvalstu – Francijas, Vācijas un Lielbritānijas – kopīgā nostāja. The NewYork Times raksta, ka Katerīna Eštone ne vienmēr ir pirmajās rindās, kad risinās globāli notikumi. Taču ir objektīvi iemesli, kāpēc ārlietu komisāre nespēj ātri reaģēt uz ārpolitikas notikumiem. Dalībvalstis nemaz nevēlas viņai piešķirt tādu varu un mandātu, norāda The Financial Times komentētājs Filips Stefens. Arī Ēğiptes gadījumā Eštonei bija jāsaskaņo viedoklis ar visu dalībvalstu ārlietu ministriem sanāksmē, kas bija paredzēta divas dienas vēlāk. Kad, sākot ar Tunisiju, kā pēc domino efekta arābu valstīs izcēlās nemieri, „dažām dalībvalstīm sanāca nostāties vēsturiski nepareizajā pusē”, konstatē The Economist. Tādēļ nav pārsteigums, kāpēc dalībvalstis nespēja nekavējoties nākt klajā ar kopīgu vēstījumu un rīcību. ES sankcijas un kontu iesaldēšana sekoja tikai pēc tam, kad Tunisijas un Ēğiptes miljardieri – valstu vadītāji jau bija gāzti. Jāiebilst, ka virknei tā dēvēto veco ES dalībvalstu, piemēram, Itālijai un Francijai, bijušas ciešas biznesa saites un pat draudzīgas attiecības ar autoritāro režīmu līderiem. Piemēram, Francijas politiskajai elitei brīvdienas Ēğiptē pēc Hosnī Mubaraka ielūguma vai kādā citā Ziemeļāfrikas valstī nebija retums. Pamatīgs skandāls sacelts arī Lielbritānijā. Muamara Kadafi dēls Saifs al Islāms, kurš televīzijas uzrunā draudēja protestētājiem ar asinsizliešanu, no 2003. līdz 2008.gadam studējis prestižajā Londonas Ekonomikas augstskolā (LSE) un aizstāvējis doktora grādu par tematu „Sabiedrības loma globālo pārvaldes institūciju demokratizēšanā”. Turklāt 2009. gadā Kadafi dēls ziedojis LSE 1,5 miljonus streliņmārciņu. Ārpolitikas komentētāji atgādina, ka arī Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko gadījumā Eiropas Savienībai bija vajadzīgs vairāk nekā mēnesis, lai lemtu par sankcijām un nosodītu protesta akciju apspiešanu pēc prezidenta vēlēšanām, politisko oponentu iekaustīšanu un arestēšanu. Savukārt Gruzijas-Krievijas karā 2008. gada augustā Gruzija cerēja uz spēcīgāku ES reakciju un vērienīgāku atbalstu. Sagaidāms, ka sacelšanās arābu valstīs liks pārskatīt Eiropas Savienības kaimiņattiecību politiku, kura tika pieņemta 2003. gadā un paredzēja izveidot „draugu loku” ES kaimiņos, solot valstīm apmaiņā pret ekonomiskajām un politiskajām reformām ciešu sadarbību un pieeju ES vienotajam tirgum. Ja austrumos bijušajām padomju bloka valstīm ES stingrāk pieprasīja politiskās reformas, tad dienvidos ES dāsnais finansējums lielākoties aizgājis ekonomikas balstīšanai. Kā raksta The Economist, Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī lolotais „Vidusjūras savienības projekts, politiskais klubs, kurš bijis paralizēts kopš tā pirmsākumiem 2008.gadā, kalpojis vienīgi arābu monarhiem un uz mūžu ieceltajiem prezidentiem”. 28.februarī Briselē ES paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas komisārs, bijušais čehu politiķis Štefans Fīle nāca klajā ar ES vēsturē vēl nedzirdētu atvainošanās runu. Viņš atvainojās arābu valstu pilsoņiem, ka reģiona stabilitātes vārdā ES sadarbojusies ar diktatoriem, kuri tagad, lai noturētos pie varas, gatavi slepkavot savu tautu. Štefans Fīle aicinājis atcerēties Austrumeiropu 1989.gadā un 90tajos gados gūto pieredzi, kad bruka komunistiskais režīms, krita diktatori un bijušās sociālisma un padomju bloka valstis ar Rietumeiropas atbalstu spēja pāriet uz demokrātisku iekārtu. Tomēr tik ciešas paralēles ar Tuvajos Austrumos notiekošo nav iespējams vilkt. Kaut vai tādēļ, ka arābu valstu iedzīvotāji nereti Rietumeiropas valstis uztver kā kolonizatorus, nevis glābējus. Arī islāms un tradīcijas spēlē lielu lomu. Eiropadomes priekšsēdētājs Hermanis Van Rompejs šonedēļ paziņojis, ka 11. martā Briselē sasauc ārkārtas samitu, kura laikā ES valstu līderi vienosies par tālāko stratēģiju, kā reağēt uz notikumu attīstību Lībijā un Ziemeļāfrikas kaimiņvalstīs. Tikmēr Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu no Briseles 16. dienā pēc nemieru sākšanās Lībijā uzrunājis arābu jauniešus, kas cīnās par brīvību un demokrātiju. „Mēs esam ar jums,” teicis Barrozu. Viņš arī paziņojis par plāniem nekavējoties piešķirt 3 līdz 10 miljonus eiro humanitārajai palīdzībai Lībijas nemieros cietušajiem, kā arī 25 miljonus eiro saņems Malta un Itālija, kurām nākas uzņemt tūkstošiem bēgļu no nemiera skartajām zemēm. Joprojām nav izslēgta arī militāra intervence Lībijā, ko varētu īstenot NATO spēki.
www.esmaja.lv
Komentāri