Pagājušajā nedēļā notikušajā sapulcē par tiesiskumu un pret oligarhu sarunām uzstājās arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Gatavība uzrunāt protestējošos ir apsveicama, taču prezidents beigās tika izsvilpts – sanākušie no viņa nesagaidīja gana stingru valodu.
Oligarhu sarunas, kas savulaik notikušas viesnīcā “Rīdzene”, to starpā rādīja arī, kā Latvijā ir izvēlētas valsts augstākās amatpersonas. Tekstos lasāms, kā Aivars Lembergs kopā ar Andri Šķēli organizējuši prezidenta Gunta Ulmaņa ievēlēšanu. Arī prezidents Valdis Zatlers, kā zināms, savulaik tika ievēlēts tāpēc, ka par to savā starpā bija vienojušies ietekmīgi kungi, taču viņš pēcāk tomēr nostājās opozīcijā šiem grupējumiem. Noklausītajās sarunās dzirdami nievājoši vārdi par prezidentu, kurš nedarīja tā, kā ietekmīgajiem vajag. Savukārt to, cik pārskatāms bija nākamā Valsts prezidenta Andra Bērziņa izvirzīšanas process un cik (ne)spējīgs un (ne)darbīgs viņš bija savā amatā, Latvijas sabiedrība droši vien atminas pati.
Tagadējais prezidents R. Vējonis arī nevar izvairīties no saistības ar tumšajiem politiskajiem darījumiem. Pirms stāšanās amatā viņš pārstāvēja Zaļo un zemnieku savienībā (ZZS) ietilpstošo Latvijas Zaļo partiju. Prezidentam ir jābūt politiski neitrālam, tomēr pati ZZS joprojām uzskata R. Vējoni arī par savu kapitālu – par to liecināja kaut vai tas, ka politiskais spēks nesen notikušajās pašvaldību vēlēšanās reklamējoties izmantoja arī prezidenta vārdu. R. Vējonis gan pret to pamatoti iebilda.
Tomēr “Rīdzenes” sarunu uzjundītie jautājumi par to, kādā veidā notiek procesi valstī, prasa daudz krasāku prezidenta rīcību. Viņam jāpauž nostāja, kā viņš redz ar “Rīdzenes” sarunām saistītos jautājumus un to, kas ir darāms, lai šādu kārtību izskaustu.
R. Vējonis ir aicinājis šajās sarunās iesaistītās personas izvērtēt pašām savu rīcību, skaidrot to sabiedrībai un uzņemties atbildību. Sarunu saturu viņš ir nodēvējis par “nepieņemamu”. Pagaidām prezidents, šķiet, gaida, ka jautājums nokārtosies pats no sevis – iesaistītās personas atzīs savas rīcības neētiskumu un neviens vairs neko tādu turpmāk negribēs darīt. Taču reālajā dzīvē tā nenotiks. Sarunu dalībnieki, kas arī vēl šodien darbojas politikā, stāsta, ka neko tādu “neatceras”, vai arī noliedz sarunu atstāstu autentiskumu un apgalvo, ka tās ir safabricētas.
Šajā situācijā ir nepieciešama aktīvāka rīcība. Ja Valsts prezidents pats piekrīt, ka sarunas tomēr ir īstas un ka Latvijā nav pieļaujams šādi veidot politiku, viņam pašam ir jārīkojas, lai virzītu pārmaiņas. Maināmā ir nudien daudz. Te redzam, piemēram, problēmu ar to, ka dažādos amatos turpina strādāt politiķi ar sabojātu reputāciju – viņu galvenais arguments palikšanai savā vietā ir tas, ka juridiski taču nekas nav pierādīts. Tāpat ir jāuzlabo izmeklētāju darbs, kā dēļ tā dēvētā “oligarhu lieta” līdz tiesai nenonāca. Netika savākti pietiekami pierādījumi, ka “Rīdzenes” sarunās dzirdamais atbilst arī reāliem nelikumīgiem darījumiem. Ar to, ka viens vai otrs politbiznesmenis ir kaut ko pateicis, vēl nepietiek, lai kādu varētu arī notiesāt.
Oligarhu sarunas R. Vējonim ir pavērušas iespēju notvert “Zatlera momentu”. V. Zatlers vienā brīdī izlēma vairs nerīkoties tā, kā vēlas tie, kas parūpējās par viņa iebīdīšanu amatā. R. Vējonis pagaidām mēģina izlaipot – izteikties tā, lai būtu skaidrs, ka šādi oligarhu darījumi ir nepieņemami, bet vienlaikus arī tieši neiesaistīties procesos, kas viņam radītu bīstamus politiskos pretiniekus.
Šādu izšķiršanos, vai un ko darīt, iespējams, var atvieglot sabiedrības reakcija. Kad uz pagājušās nedēļas protesta pasākumu pie Rīgas pils ieradās arī R. Vējonis, viņš sākotnēji tika sveikts ar ovācijām. Taču viņa sacītais, ka “mēs esam vienā laivā” un “mēs visi raudzīsimies, lai sarunu izvērtēšanas process notiktu stingri, pēc tiesiskiem principiem” nebija gluži tas, ko sanākušie cilvēku simti gaidīja. Tāpēc arī atskanēja svilpieni.
Nevar noliegt, ka daļa no sanākušajiem gaidīja vienkārši kādu “šovu” vai paraugprāvu; varbūt viņiem pietiktu ar kāda treknāka grēkāža upurēšanu. Tas pašos pamatos problēmas nerisinātu. Nepieciešams ir kaut kas pamatīgāks – lai tiktu radīta pārliecība, ka notikušais netiks paslaucīts zem paklāja; ka augstāka politiskā kultūra Latvijā ir iespējama; ka kontroles mehānismus Latvijas politikā ir iespējams attīstīt un ka arī ētika un atbildība nav tikai tukši vārdi.
Politika nekad nebūs pavisam tīra. Politiķi diezin vai kļūs par pašiem ētiskākajiem sabiedrības pārstāvjiem. Kārdinājumi viņiem, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, nekad nebūs sveši. Arī attīstītajās rietumvalstīs netrūkst gadījumu, kur notiek tiesas pret augstākajām esošajām vai bijušajām valsts amatpersonām. Par politiķu morāli tas neko labu nestāsta, tomēr tiesiskā valstī par nodarījumiem tiek saņemts sods. Protams, arī tur šādas tiesvedības tiklab var būt gan taisnīguma atjaunošanas mehānisms, gan piemērs tam, kā vieni politiskie spēki apspēlē citus.
Tomēr līdztekus visām cilvēcisko vājību problēmām politikā ir vieta arī izlēmībai, principiem, ētikai. Ir nepieciešams, lai kāds vismaz paretam atgādinātu, ka tas ir iespējams. Starp šādiem atgādinātājiem pienāktos būt valsts augstākajām amatpersonām. Rīkoties ir nepieciešams tieši tagad.
Komentāri