Pēc deviņus gadus ilgušas, ne pārāk auglīgas sadarbības Priekuļu novada pašvaldība ir pametusi Cēsu Olimpiskā centra akcionāru rindas. Cēsu novada pašvaldība ir kļuvis par galveno kapitāldaļu turētāju.
Atskatoties uz izniekotajiem gadiem, jāizsaka nožēla par neizmantotām iespējam saliedēt divu kaimiņu novadu administratīvos, finanšu un cilvēkresursus kopīgās sabiedrības veselības un sporta dzīves organizēšanā, īpaši ņemot vērā to, ka liela daļa abu novadu iedzīvotāju faktiski izmanto abu novada sporta bāzi. Tīri aritmētiski esam nonākuši pie iespējami mazākā kopsaucēja – viss smagums un uzvaras lauri tālāk būs jānes Cēsu pašvaldības nodokļu maksātājiem.
Iepazīstoties ar Cēsu novada pašvaldības sēdē izskatīto un apstiprināto Cēsu novada sporta bāzu apsaimniekošanas modeli, pirmais novēlējums būtu tiešām pārvaldīt un attīstīt Cēsu Olimpisko centru tā, lai Cēsis kļūtu par izcilu vietu sporta pasākumu organizēšanai. Tai pašā laikā būtu jāsniedz skaidra atbilde – vai Olimpiskā centra misija ir tikai apsaimniekot sporta bāzes vai arī sporta bāzes ir līdzeklis fiziski veselas sabiedrības veidošanai un konkrētu sporta veidu attīstīšanai. Ja jau Olimpiskais centrs, tad loģiski būtu, ka ar sporta veidu attīstību mēs domātu virzību uz augstākām sportiskām virsotnēm. Tieši distanču slēpošana un biatlons Cēsu vārdu daudzinājis Latvijā un pasaulē ar četrpadsmit Ziemas olimpisko spēļu dalībniekiem. Arī Latvijas sākotnējās brīvvalsts arhīva materiālos varam atrast saukli: “Cēsis – slēpotāju paradīze.”
Neskatoties uz vēsturiskām tradīcijām un unikāliem sportiskiem sasniegumiem, pēdējos gados abi iepriekšminētie sporta veidi Cēsīs bija atstāti pabērna lomā. Un šeit es nerunāju par atgriešanos desmit gadu senā pagātnē, kad Priekuļu trase tika uzskatīta par labāko Latvijā. Laiks un sporta veida attīstība ir gājuši uz priekšu Latvijā un ārpus tās. Slēpošanas un biatlona starptautiskā sacensību sezona sākas novembra vidū un ilgst līdz marta beigām. Lai nodrošinātu treniņu procesu, sportisti dodas uz augstkalnu nometnēm jau vasarā. Šodien Eiropā tā ir kļuvusi par normu, ka oktobra vidū atveras atklātās slēpošanas trases, kas tiek veidotas uz pērnajā ziemā noglabātā sniega, vai arī saražojot sniegu “sniega fermās” pie plus grādiem. Slēpošana un biatlons ir sporta veidi, kuros sportistu treniņi sasniedz 800 līdz 1200 stundām gadā. Augsta līmeņa sportisti līdz minētajām slodzēm nonāk pakāpeniski, jau jauniešu vecumā, gadu no gada krājot simtiem treniņu stundas gadā (no 300 stundām gadā 12-14 gadu vecumā līdz 450 – 600 stundām gadā 16-18 gadu vecumā). To atgādinu tikai tāpēc, lai ilustrētu, ka pat minimāliem treniņa apstākļiem nepietiek ar 800 metru garu, apšaubāmas kvalitātes slēpošanas sniega apli, kas izmantojams divus mēnešus gadā. Tas ir par maz, lai sagatavotu nākamos olimpiešus, ar šādos treniņu apstākļos audzinātiem sportistiem nevaram uzvarēt kaimiņu valstu jauniešu čempionātos.
Atgriežoties pie Cēsu novada pašvaldības apstiprinātā Cēsu Olimpiskā centra apsaimniekošanas modeļa un tam atvēlētajiem finanšu un cilvēkresursiem, rodas bažas, vai izvirzītais mērķis ir sasniedzams. Ja novada piecu lielāko sporta bāžu tehnisko apsaimniekošanu un uzturēšanu kopumā ir paredzēts nodrošināt ar mobilo brigādi viena līdz trīs cilvēku sastāvā, tad man ir aizdomas, ka ar to ir nepietiekami pat Cēsu pilsētas stadiona un sporta zāļu apsaimniekošanai, kur nu vēl slēpošanas – biatlona trases uzturēšanai. Es aicinātu iepazīties un pavērtēt labāko apsaimniekošanas pieredzi līdzīgās sporta bāzēs – gan stadionos, gan sporta spēļu zāļu kompleksos.
Man nav zināms līdzīgs piemērs Eiropā vai tepat kaimiņos Igaunijā, kur sekmīgi darbojošās biatlona un slēpošanas trases uzturēšanu nodrošinātu sētnieki vai ārpakalpojuma remontstrādnieki. Sniega ražošana, kvalitatīva slēpošanas trašu izveidošana un ikdienas uzturēšana prasa ne tikai specifiskas prasmes, bet arī tādu triviālu faktoru, kā pastāvīgu darbinieka atrašanos objektā arī ārpus normāla – no astoņiem līdz pieciem – darba laika. Labākās slēpošanas trases top tad, kad cilvēki parasti guļ.
Atceros, ka pērnā gada rudenī diskusijā par Cēsu Olimpiskā centra likteni tika lietota latviešu tautas paruna: “Kopus cūka nebarojas!” Vai apsaimniekošanas modelis, apvienojot piecas sporta bāzes ar potenciāliem 7…10 sporta veidiem, nenoved pie tās pašas kopus cūkas dilemmas?
Pagaidām piedāvātajā modelī vispār neredzu tādu sadaļu, kā atbalsts sporta veidu attīstībai, ar to domājot jaunu treneru piesaisti, atbalstu inventāra iegādei, atbalstu treniņu nometnēm un tml.
Jebkurā gadījumā, veidojot Cēsis par izcilu vietu sporta pasākumu organizēšanai, agrāk vai vēlāk būs atklāti jāatbild sev un sabiedrībai – vai sporta bāzu uzturēšana ir mērķis vai līdzeklis? Kādas ir mūsu sporta veidu prioritātes? Vai mums ir pietiekami finanšu līdzekļi un kompetenti cilvēkresursi izvirzīto mērķu sasniegšanai? Iespējams, ka dažas godīgas atbildes būtu skaudra atklāsme. Arī man. Jo agrāk mēs nonāksim līdz patiesām un godīgām atbildēm, jo lielāka varbūtība, ka ejamais ceļš uz mērķi būs skaidrāks un rezultatīvāks.
Es ļoti ceru, ka atbildes uz šiem jautājumiem rezultēsies arī praktiskā rīcībā jau šoziem. Vispirms jau ar laiku un kvalitatīvi sagatavotu un uzturētu slēpošanas – biatlona trasi Vaives upes ielejā un nogāzēs! Lai izdodas!
Komentāri