Ziņa par to, ka valsts varētu atteikties apmaksāt brīvpusdienas 1.- 4. klašu skolēniem, izraisīja sašutuma vilni. Aizvainoti un nikni bija ne tikai skolēnu vecāki. Jautājums galu galā kaut kā laikam tiks atrisināts, bet rūgtums daudzu sirdī palicis, jo,lūk, vārdos tiek apgalvots, ka bērni ir mūsu nākotne, bet dzīvē bieži vien notiek pavisam citādi.
Diskusijas par veselīgu ēdināšanu skolās, par to, vai skolās vajadzīgas kafejnīcas, ko tajās drīkst pārdot un vai šīm diskusijām vispār ir jēga, nav nekas jauns, jo nereti mācību iestādei pietiekami tuvu ir veikali, kuros bērni var nopirkt visus saldos un sāļos našķus. Lai pieradinātu bērnus veselīgākai pārtikai un lai viņi tomēr tiktu pie tā, kas organismam vajadzīgs, skolās ir bezmaksas augļi, dārzeņi un arī piens. Protams, ne visiem viss garšo, arī vecāki reizēm bērnus pieradinājuši pie ātrajām uzkodām, kuras par veselīgām grūti nosaukt. Tāpēc skolām būtu jācenšas skolēnus pieradināt ja ne pie siltām pusdienām, tad vismaz pie tā, ka augļi, dārzeņi un piens ir pārtikā lietojami produkti. Un, protams, skolotājiem būtu jāraugās, lai piens netiktu izlaistīts pa grīdu kā ūdens un augļi un dārzeņi netiktu izmantoti mētāšanai bumbiņu vietā.
Ir skolas, kurās ir piena automāti, pienu dzer tikai tie, kuri to grib. Tie, kuriem piens garšo, var tikt arī pie vēl vienas piena glāzes, jo to tiešām nevēlas visi. Ja automātu nav, bērniem pienu izsniedz fabrikā sapildītajās paciņās. Diemžēl šīs paciņas nereti tiek izmantotas “spridzināšanai” – ja uzlec uz tādas paciņas, tā ar troksni pārsprāgst, bet piens izšļakstās uz visām pusēm. Vēl viens variants, kā tikt galā ar piena paciņām, ir tās attaisīt, nodzert malciņu un tad ar visu pienu izmest papīrgrozā.
Tie nav abstrakti “šausmu stāsti” – jau vairākkārt no cēsniekiem nācies dzirdēt, ka dažās Cēsu skolās dienas beigās papīrgrozi pludo no piena, bet piena paciņu “spridzināšanas paraugdemonstrējumu” atliekas var apskatīt uz ielas pie mācību iestādes.
Tā ir zemē izlieta nauda un neaptverama necieņa pret to darbu, kas ielikts piena paciņā. Grūti aptvert, ka skolotāji to neredz vai negrib redzēt. Agrākos laikos droši vien teiktu, ka tas ir grēks – spēlēties ar ēdienu un to nomest zemē. Mūsdienās, kad vairāk vai mazāk visu rēķinām naudā, tā ir zemē izlieta nauda.
Acīmredzot piena lietošanu skolās jākontrolē stingrāk. Ja tas, ko bērni dara ar piena paciņām skolās, nekādi nav kontrolējams, tad pašvaldībai acīmredzot ir pēdējais laiks nopirkt piena automātus – tos droši vien kāds pieaugušais spēs uzraudzīt, lai piens vienkārši netiktu izlaistīts. Pretējā gadījumā tas izrādīsies nevērtīgāks pat par ūdeni un tā iegūšanai ieguldītais darbs bezjēdzīgs.
Komentāri