Pirmdiena, 30. decembris
Vārda dienas: Dāvids, Dāvis, Dāniels, Daniela, Daniels

Atver durvis uz aizgājušo, neskrien laikam pa priekšu

Druva
00:00
24.11.2007
8

Tā bija saruna par mums pašiem. Kas esam, kādi esam, kur meklējamas un pasaules ceļos aizklīdušas tautas saknes. Cēsnieki klausījās, tvēra katru spilgtās latviskās dzīvesziņas nesējas Janīnas Kursītes vārdu. Daudzus gadus viņa pēta gan latviešu valodu, kā tā mainās, attīstītās, saglabājas, un reizē arī tautas sadzīves un garīgās pastāvēšanas tradīcijas.

Kopš 1999. gada profesore, valodniece kopā ar studentiem dodas ekspedīcijās gan pa Latviju, gan Baltkrieviju, Lietuvu, Sibīriju, lai pētītu folkloru, dokumentētu un vilktu paralēles, celtu gaismā zudušo. Nesen iznākušo grāmatu “Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene” ar interesi lasa dažādas paaudzes. J.Kursītes stāstītais rosina domāt.

“Vārdenē pārsvarā ir Kurzemes un Latgales vecie vārdi, jo tieši tur tie vairāk saglabājušies. Pamazām krājas vidzemnieku vārdi,” saka valodniece un uzsver, ka vākt vecos vārdus nenozīmē tos tikai pierakstīt, jāfiksē, kā tie lietoti.

“Jaunajai paaudzei šodien lasīt klasiku ir grūti. Kurš spēj izlasīt Janševska romānus bez vārdnīcas palīdzības? Var ņemt talkā Mīlenbaha vārdnīcu, bet tajā paskaidrojumi novecojušā vācu valodā. Daļu vārdu skaidrojumā nesaproti, reālijas zudušas,” uzsver Janīna Kursīte un pastāsta, kā pabijusi suitos vecā mājā, kur divsimts gadu krājušies darba rīki. Tur liels, garš siets. “Es nojaušu, ka tas siets, bet kam domāts, nezinu. Jaunā paaudze nezina pat, ka tas ir siets. Tas, izrādās, ir kretulis, citviet to sauc par kratuli,” pieredzē dalās profesore. Vārdi, tradīcijas, kuras paaudzes saglabājušas, ir bagātība, kura lielākoties zudusi. Par tām var uzzināt tikai meklējot, mērķtiecīgi pētot.

“Liekas, ka brīnumu nav. Bet tie pēkšņi uzrodas. Baltkrievija tepat blakus. Grodņas apgabala Latišu ciemā iebraucām pustumsā. Tajā vairs trīs tantītes dzīvo. Redzam, vienā mājā iededzas gaisma, sieviete paņem lielu koku… Iepazināmies. “Kāpēc latiši?” “Mēs esam latiši”. 19. gadsimta vidū te bijusi muiža, muižnieks pārvedis darbam daudzus cilvēkus no Latvijas. Te ir īpatnējas ēkas ar jumtiem lāča pakaļām, kas nelīdzinās citām,” iespaidos dalās Janīna Kursīte un stāstījumu turpina par Zaļesji, kur 19. gadsimta otrā pusē bijusi Rudobelkas muiža. 60.gados ciemi apvienoti, bet puse iedzīvotāju latvieši vai daļēji latvieši, no tiem trešdaļa vēl runā latviski, bet četru, piecu sieviešu valodā saglabājušies kurzemnieku vārdi, kurus Kurzemē vairs nelieto. Arī ticējumiem, kurus Kurzemē vairs nesaprot, izskaidrojumu var atrast Baltkrievijā. “Nekad nezinām, ko zinām. Tas, kas šķiet nenozīmīgs, atklājas un kļūst būtisks. Nav vērts jauniem cilvēkiem teikt, pierakstiet, vāciet atmiņas, kamēr viņi paši nebūs pārliecinājušies, kāda tā vērtība, viņi to nedarīs,” pārliecināta Janīna Kursīte.

Viņa, nemanot, kā pati saka, aizrāvusies ar dažādu būtņu valodu. Visi taču zina, ka suns rej, govs mauj. Vairs neieklausāmies. Izrādās, dzīvniekiem, īpaši putniem, ir ļoti bagāta valoda. “ Putni saistās ar sakrālo pasauli, pacelšanos debesīs,” stāsta valodniece. Ir līdz pat 20 vārdiem, lai pateiktu, kā runā zīle, cielava. Strazds ne tikai svilpo, bet arī tekšķina, trakšķina, trīcina , dūc, čerina. Ar putnu valodu saistīti latviešu uzvārdi, kurus deva gan pēc cilvēka uzvedības, fiziskā izskata vai līdzības ar dzīvniekiem. “ Kāda jēga izzināt senos vārdus, ja ne tikai latviešu valodai, arī lielākām draud pazušana? Manuprāt, ja valodai draud briesmas, ja tai saglabājusies iekšējā aizsargspēja, tas ir brīdis, kad jāceļ ārā tas, kas aizmirsts. Visbiežāk tā ir iešana atpakaļ, dziļumā, valodā,” secina valodniece.

Par latviešiem bieži dzirdēts, ka mēs godā turam kapsētas, savu tuvo cilvēku atdusas vietas. “Aizej ar vecu cilvēku uz kapiem, viņš sāk stāstīt par dzimtām, sauc uzvārdus. Un vēsture atnāk atpakaļ. Kāpēc pēc kapu apkopšanas ar grābeklīti nokasa apkārt? Novelk robežu starp šo un to sauli, katram savu pasauli. Tā darām, bet nezinām, kāpēc. Mums tikai liekas, ka dzīvojam racionālā pasaulē,” saka Janīna Kursīte. Un stāsta par vārda spēku, kas spēj iznīcināt un attīstīt. Ieskatoties “Delfu” komentāros, ikviens var pārliecināties, kā cilvēki izgāž emocijas, sakrāto negatīvo enerģiju. “Tā vietā, lai teiktu, man nepatīk, tiek izrunāta virkne iznīcinošu vārdu. Lamāt nozīmē – lauzt, es tevi pārlaužu. Agrāk varēja būt nesaprašanās starp cilvēkiem, bet izmest vārdus kā lodes neuzdrīkstējās. Lode vēl var tikai ievainot, bet vārdi iznīcina. Tā ir pašiznīcināšanās ar vārdiem. Kāpēc tā darām? Varbūt sabiedrībā nav

pasionāru, marginālu cilvēku. Dažkārt tos sauc par Dieva dotiem līderiem. Viņi ir tie, kuri nebaidās pateikt – ejam. Saprotu, kāpēc pasionārām personībām nav uzticības, vēl atceramies Staļinu, Hitleru. Ir iekšējas bailes. Bet līderim svarīgi pateikt, kurp iesim, kur bīstami.

Arī tukši vārdi ir bīstami, tie pārvēršas par čaulu. Kā Brežņeva laikā.

Cilvēkos sakrājas negatīva enerģija, kuru agrāk prata izvadīt kā sārņus. Jāņos, Ziemassvētkos. Tiem gatavojās, rituālos izmeta to, kas nederīgs sakrājies. Jāņos apdziedāšanās dziesmās izlādēja negatīvo. Šodien mūsos ir enerģija, kurai nav izejas,” skaidro valodniece, tautas tradīciju pētniece un uzsver, ka diemžēl no katra viena nekas nav atkarīgs. “Es saku, bet neviens nedzird. Katrs ir negāciju pilns. Viens burkšķ, otrs – norobežojas.

Abi bīstami sabiedrībai un attīstībai,” saka Janīna Kursīte.

Baltkrievijā muzejos var apskatīt akmens bābas (sievas) un vīrus. Vai var iedomāt, ka 21. gadsimta sākumā vēl var atrast dažāda augstuma akmens skulptūras? Vairāk vai mazāk cilvēkveidīgas. Baltkrievijā dažās vietās tās ir. Ceļu krustojumos, kapos, mežā. Vietēji stāstot, ka tās, kuras kapos, stiepjas garumā. Akmens bābas ir cilvēku roku nogludinātas, jo tām piedēvē dziedinošu spēku.

“Gājām uz mežu apskatīt akmens bābu. Pārejot pāri tiltiņam, sākas cita pasaule. Un tur tā stāvēja. Akmens bāba, satuntuļota, saģērbts kā bērns,” stāsta Janīna Kursīte. Maijā sievietes no katras mājas cenšas atnest kādu apģērba gabalu un kopā akmens skulptūru saģērbj. “Ļoti gribējās redzēt, kāds akmens tēls izskatās, kaut nebija viegli vietējo sievieti

pierunāt, lai izģērbj. Akmenim bija sievietes formas. Redzējām, kā pakāpeniski tapusi krusta forma. Ejot uz mežu sēnēs, vietējie akmens bābai noliek no mājas nestu ābolu vai naudu, mājup ejot – labāko sēni, kas atrasta mežā,” stāsta pētniece. Akmens skulptūras bija baltiem, tās ir arī Kuršu kāpās, Austrumprūsijā. Tur tās var apskatīt muzejos. Bieži vien tie ir vīri, kuri it kā kalpojuši par maģiskiem robežstabiem. Akmens bābas ir augumā mazākas un senākas. Kādai baltkrievietei jautājuši, kad tās radušās. Atbilde bijusi:” Kad pasaule radās, tad.” Ja ir problēma, cilvēki lūdzas pie akmeņiem. Dzirdētie stāsti vēlreiz apliecinājuši, ka

izmisuma brīdī vārds un lūgšana palīdz. Īpašā situācijā vajag īpašu aizsardzību. “Dod Dievs, ka Baltkrievijā spēj saglabāt to, kas ir. Lai ļauj saglabāt un evolucionēt lēnām, ne tā kā pie mums, “ ar rūgtumu saka Janīna Kursīte un uzsver, ka teritoriālā reforma ar mūsu pašu bāleliņu rokām sagraus suitu identitāti, izdarīs to, ko nespēja poļi, zviedri, vāci, krievi. “Nav jāaptur laiks, bet arī nav jāskrien tam pa priekšu. Šajos Baltkrievijas ciemos cilvēki atvērtāki. Viņi ir priecīgi, dzīvo pieticīgi, bet sēž un dzied. Pēc kā tiecamies mēs? Māja, helikopters, vēl jahta, bet esam nelaimīgi. Laime ir tad, kad pietiek ar tik, cik ir,” pārliecināta Janīna Kursīte.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Atbalstīt un mācīties palīdzēt citiem

00:00
30.12.2024
26
1

Kaut vējš bija satrakojies un gatavs apgāzt visu, kas gadījās ceļā, Vecpiebalgas rūķu Dāvandiena bija pārpilna smaidiem un smiekliem. “Kad ir svētki un ballīte, vienmēr labs garastāvoklis,” sacīja biedrības galvenais rūķis Linda Tunte un atklāja, šogad rūķi sanākuši kopā un jau sprieduši, ka atpūtīsies, bet atbalstītāji, uzticamie ziedotāji deva ziņu, ka ir gatavi iesaistīties. “Tāpēc […]

Amatierteātris vienmēr attīstībā

00:00
29.12.2024
32
1

Lai arī Ingas Krišānes ikdiena rit Siguldā, viņa bieži mēro ceļu uz Mori, lai vadītu pagasta amatierteātra “Oga” mēģinājumus un režisētu iestudējumus. “Kā režisore teātrī darbojos jau trīs gadus, bet Mores amatierteātrim ir daudz, daudz senāka vēsture. Un, kaut aktuālajā iestudējumā “Smel­dze” darbojas četri aktieri, kopumā “Ogā” ir ap desmit aktiermākslas entuziastiem. ” Visi teātra […]

Izdots Uzvārdu kalendārs. Varam svinēt

00:00
28.12.2024
73
2

“Ideja par šāda projekta īstenošanu radās jau pirms pāris gadiem. Tolaik bijām noorganizējuši radu pasākumu – tādu kā salidojumu. Tiekoties prātā ienāca doma, cik labi būtu, ja būtu noteikts datums, kad varētu tā vienā dienā visi satikties,” par ieceri un nupat arī īstenoto ideju par Uzvārdu kalendāra radīšanu stāstu iesāk Edgars Spura. Viņš atklāj, ka […]

Līgatnes bibliotēkai simts gadu

00:00
27.12.2024
94
4

Sanākot bijušajiem darbiniekiem un lasītājiem, nosvinēta Līgatnes pilsētas bibliotēkas simtgade. Kā jau salidojumā, bibliotekāres Agneses Osītes vēstures faktu atgādinājums mijās ar atmiņām. “Šodienas bibliotēka ir    saistīta ar 1924.gadā dibinātās Līgatnes papīrfabrikas slimo kases bibliotēku. Tā atradās tagadējā Pavāru mājā, toreiz to sauca “Wilhema”,” stāsta A.Osīte, piebilstot, ka bibliotēkas vēsturē Līgatnē ir senāka. 1897.gadā, kad Līgatnes […]

Pasargāt sevi no nelaimēm

00:00
27.12.2024
38
1

Krāpnieki kļuvuši ļoti aktīvi. Iedzīvotājiem jābūt aizvien uzmanīgākiem. Decembrī aktualizējusies krāpšana pa telefonu un šī metode kļuvusi tehnoloģiski vēl smalkāka. Cilvēks, kas saņem zvanu, dzird sava tuvinieka balsi, kurā tiek lūgta palīdzība. Arī kopumā telefonkrāpšanu decembrī bijis daudz, vairāk nekā parasti reģistrē mēnesī. Un cietuši arī Cēsu novada iedzīvotāji. Par krāpniecību un citām aktualitātēm “Duva” […]

Rada noskaņu eglīšu alejā

00:00
26.12.2024
70
1

Ziemassvētku laikā ne viens vien cēsnieks un pilsētas viesis dodas uz Rožu laukumu, lai apskatītu organizāciju un iestāžu izpušķotās divdesmit svētku eglītes. Sestdien, 14.12., pie eglīšu alejas cēsniece Ingrīda “Druvai” sacīja: “Ir patiesi interesanti apskatīt izrotātās eglītes, īpaši tās, kur ļoti piedomāts un ieguldīts darbs    – Piebalgai rotājumos ir ūdensrožu tēma, gaļas kombināts izvēlējies […]

Tautas balss

Gribētu vairāk krāšņuma

09:45
30.12.2024
12
Cēsniece raksta:

“Gribējās jau gan pilsētu svētkos spožāku. Vai nevarēja, piemēram, Pils parkā izveidot kādas gaismas takas, kur pastaigāties, papriecāties un gūt svētku noskaņu. Ne jau katram sev mājās iespējams sagādāt krāšņumu, dažs dzīvo ļoti pieticīgi. Bet Ziemassvētkos gribas kādas īpašas sajūtas. Televīzijā rāda koši izrotātas pilsētas, gribētos, lai kas līdzīgs būtu arī Cēsīs,” atzina cēsniece, kam […]

Balvas kā no pārpilnības raga

18:43
17.12.2024
30
Seniore T. raksta:

“Saprotams, ka katra nozare, ministrija, organizācija grib savu jomu celt saulītē. Tiek rīkoti dažnedažādi konkursi, vērtēšanas. Un nu gada balvas birst kā no pārpilnības raga, nav nedēļas, kad negodina vismaz trīs četru sfēru sasniegumus. Vai tas nav mazliet par traku, un vai tā nedevalvējas pagodinājumu vērtība? Beigās jau sajūk, kas ko kam pasniedzis, kas ko […]

Iela grimst tumsā

18:42
17.12.2024
28
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Viestura ielas posmā, kas ved gar dzīvnieku patversmi, labu gabalu ir pilnīga tumsa. Nedeg pat tās pāris laternas, kas tur atrodas. Māju šai apkārtnē maz, taču cilvēki dodas pastaigās, un tagad, decembra pusē, tumšs jau ap pulksten četriem pēcpusdienā,” sacīja apkaimes iedzīvotāja.

Neizdarība kavē palīdzību

18:42
17.12.2024
25
30
Lasītāja V. raksta:

“Diezgan traki dzirdēt, ka cilvēkiem ar invaliditāti tehnisko palīglīdzekļu trūkst tādēļ, ka iestādes, kas par to rūpējas, neprot organizēt darbu. Mēs pārmetam valdībai, ka tā nedod pietiekami daudz līdzekļu, bet, izrādās, nauda iedota, vajadzīgais sagādāts, tikai lietas nenokļūst pie tiem, kam tās nepieciešamas. Iestāde, kas sadala tehniskos palīglīdzekļus, nemaz nezina, kas ir noliktavā, nesteidzas ar […]

Rada gaismas svētkus

18:41
17.12.2024
21
Silvija raksta:

“Ziemassvētku noskaņu, protams, katrs rada pats. Taču nevaram neietekmēties, redzot skaisto – tad sirds gavilē un acīs ir prieks. Nedēļas nogalē iznāca pabūt Taurenē un Dzērbenē pie radiem. Sasmēlos gaismu. Cik skaists Nēķena muižas parks, Dzērbenes muiža un izrotātās eglītes! Arī iedzīvotāji izgaismojuši pagalmus, balkonus, mājas. Var doties nesteidzīgā braucienā, ja negribas iet kājām. Un […]

Sludinājumi