Naktī no 18. uz 19. janvāri Ģikšos notika starptautiskā danču nakts. To rīkoja Cēsu danču klubs. Pirmais dancis tika dancots nedaudz pēc deviņiem vakarā, bet pēdējais – 7.15 no rīta. Danču naktī varēja apgūt latviešu, lietuviešu, igauņu un ungāru tradicionālās dejas. No pirmā līdz pēdējam dancim Ģikšos valdīja nebeidzams prieks un sirsnība, jauni un veci, tādi, kas tikko iemācījušies staigāt kājām, un tādi, kas dejo jau vairākus desmitus gadu, nenoguruši visu nakti dejoja. Skolēni blakus skolotājiem, amatnieki pārī ar māksliniekiem, grāmatveži, deputātu palīgi, bērnu dārza audzinātājas, bitenieki, aptiekāri un citi, visi, kurus vienoja mīlestība pret latviešu tradīcijām un deju. Temperamentīgie igauņi mācījās lēno latviešu tūdaliņu, lietuvieši kopā ar latviešiem lēca nu jau par latviešu danci kļuvušās Pankūkas, un visi kopā vienojās Rumānijas ungāru dejās – čango. Dančus saspēlēja ap 30 muzikantu, bet pavisam pasākumā viesojās ap simt danču mīļu.
Mācīties ungāru dančus aicināja viduslaiku mūzikas grupa „Trakula” no Rīgas. Kā gan rīdzinieki nonākuši pie ungāru dančiem? Grupas dalībniece Māra Āboliņa gadu dzīvojusi Ungārijā un atklājusi, ka arī tur ir danču klubi un pat vēl aktīvāki ne-kā Latvijā. Tādi darbojas gandrīz katrā pilsētā. Tā nu viņa uz Latviju līdzi atvedusi mīlestību pret ungāru dančiem, mūzikas ierakstus un ungāru flautu. „Esmu patīkami pārsteigta, redzot tik daudz cilvēku, nebiju iedomājusies, ka pasākums būs tik grandiozs,” par izjūtām Ģikšos saka Māra Āboliņa.
Reda no Lietuvas pastāstīja, ka Viļņas danču klubā esot līdzīgi kā klubos Latvijā – ikviens, kurš vēlas, var nākt un piedalīties. Danči kļūstot arvien populārāki, jo ikreiz uz sadancošanu nākot jauni cilvēki. No Igaunijas bija atbraucis pilns autobuss ar dejotājiem un muzikantiem. Lai nu ko teiktu par igauņu lēnumu, bet nu tie, kuri nodarbojas ar tradicionālo kultūru, nu ne-maz nebija lēni, viņi uzreiz paziņoja, ka Igaunijā danči notiekot līdz plkst.8 rītā, ja šeit danči nebūšot vismaz līdz četriem, viņi nākamreiz nebraukšot. Tartu danču kluba vadītāja Tīna pastāstīja, ka šāda danču klubu kustība Igaunijā
izveidojusies aptuveni pirms 20 gadiem, kad radās pastiprināta interese par tautas tradīcijām. Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas danču klubiem, Igaunijā tie
ir slēgti, kuros darbojas noteikti dalībnieki. Tīna agrāk jau bijusi Cēsu dančos, viņai iepaticies, un, lūk, viņi visi nolēmuši atbraukt.
“Danču nakti
gribu nosaukt par mazajiem Deju svētkiem. Tiem, kuri šādā pasākumā bija pirmo reizi, tie patiešām šķita kā svētki. Tik daudz pozitīvu emociju, prieka un smaidu vienviet bieži negadās redzēt. Mani patīkami pārsteidza daudzo jauniešu līdzdalība – viņu vieglais deju solis, mirdzums acīs. Apbrīnoju muzikantu izturību, jo tieši viņi uzturēja tempu,” pēc lielās dancošanas sacīja kultūras centra direktore Taiga Krūmiņa. Jānis Goldmanis
uz danču klubu sācis nākt tikai šoruden, nejauši atnācis līdzi draugam: „Sākumā jutos dīvaini, it kā būtu atgriezies pagātnē, kad vēl pamatskolā dejoju tautiskās dejas, bet ātri vien atskārtu, ka šeit viss notiek daudz neformālāk. Dancošana notiek dzīvās mūzikas pavadībā, ātri var iedraudzēties ar citiem, jo gandrīz visi viens otru pazīst. Te gluži kā komūnā.” Muzikants Imants Ozoliņš izteica pārliecību, ka dančos starp muzikantiem un dejotājiem ir īpaša saikne. “Uz danču klubu cilvēki nāk pēc dabiskā, sterilitāte ikdienā, kultūrā un mūzikā nomāc, un rodas vēlme pēc kaut kā dabiska, kas nāk no sirds. Viņi
izvēlas dančus,” domās dalījās Imants Ozoliņš un bija gandarīts par draugu pulkā aizvadīto nakti.
Gan tie, kuri jau ir danču veterāni, gan tie, kuri bija atnākuši pirmo reizi, jautāti, kāpēc viņi ieteiktu citiem nākt uz dančiem, atbildēja, ka galvenais – te ir demokrātiska attieksme, uzreiz kļūsti par savējo, un ir pilnīgi vienalga, vai tev ir abas kreisās kājas, galvenais, ka tev piemīt dejotprieks. Te atradīsi domubiedrus,
kuri grib līdzdarboties, kam ir svarīga vide, kurā viņi dzīvo. Ivars Svekris par savējiem saka: „Uz dančiem nāk cilvēki ar alternatīvu skatījumu uz dzīvi vai arī šis skatījums viņiem izveidojas dančos. Šeit nav neviena normāla cilvēka, bet visi ir laimīgi.”
Danču kustība Latvijā aizsākās aptuveni pirms 20 gadiem, laikā, kad dziesmotās revolūcijas iespaidā bija pastiprināta interese par vēsturi, latviešu kultūru un tradīcijām. Folkloras kopa „Savieši” kādu mēģinājumu nolēma pārvērst par danču vakaru, uz kuru dejot un spēlēt varēja nākt ikviens interesents. Tā izveidojās Rīgas danču klubs. Gan Rīgas, gan Cēsu danču klubā tiek piedāvāta iespēja dejot tautas deju senākos slāņus jeb etnogrāfiskās dejas, kas atšķirībā no deju kolektīvos dejotajām tautas dejām nav horeogrāfu mākslīgi radītas, bet tieši tādas, kādas bijušas pirms vairākiem simtiem gadu, nākušas cauri laikiem un mainījušās, teicēju teiktas un etnogrāfu pierakstītas.
Cēsīs danču klubs izveidojās pirms trim gadiem, kad folkloriste, folkloras kopas „Ore” vadītāja Inese Roze saprata, ka uz Rīgu ir par grūtu izbraukāt, bet tik ļoti gribas spēlēt un uzdancot.No septembra līdz
maijam katru otro piektdienu Cēsu Valsts ģimnāzijā notiek danču vakari.
Komentāri