Izstāžu zālē “Vecpilsēta” apskatāma izstāde “Svītraino brunču deja”.
Rīgas lietišķās mākslas studijas “Rota” audēju stellēs dažādu novadu tautas tērpu krāsas un salikumi iedzīvojušies mūsdienu apģērbā.
“Gribējām svītraino brunču krāsas pārnest mūsdienu apģērbā. Cepurēs, zeķēs, vestēs, grīdas celiņos, šallēs, apmetņos, lakatos, lai tie kļūst krāsaināki, atšķirīgāki,” stāsta studijas vadītāja Ināra Skrodele un piebilst, ka Latvija ir krāsās ļoti bagāta. Novadu tautas tērpus nesajaukt. Izstādē apskatāmi tradicionālie brunči un tiem līdzās mūsdienu apģērbs tādos pašos krāsu salikumos.
“Izstādē labi redzams, ka tautas tērps nav stereotips, uniforma. Atliek tikai meklēt idejas, izpausties. Pirms gadiem grīdas celiņos apzināti neauda tautiskos brunčos noskatītus krāsu salikumus. Bet kāpēc gan tā nevarētu darīt,” vērtē v/a “Tautas mākslas centrs” vecākā speciāliste tautas lietišķās un tēlotājas mākslas jautājumos Linda Rubena un piebilst, ka šī izstāde ir apliecinājums tam, ka etnogrāfiju ļoti labi var izmantot mūsdienu apģērbā, interjerā. “Pamazām jālauž priekšstats, ka etnogrāfijai jāguļ fondos. Senču krāsu izjūta nav aizgājusi zudībā un nedzīvo tikai Dziesmu svētkos. Vai tad šallīte kā Bārtas brunču kopija nav skaista, vai grīdas celiņš kā Piebalgas brunči?” saka Linda un piebilst, ka uzreiz var pateikt, ka tie, latviskos toņos, tapuši latviešu stellēs. Viņa atzīst, ka, skatoties svītrainajos krāsu salikumos, atklājas novadi. Pelēkie Piebalgas toņi nemaz nav tik pelēki, bet katra melnā svītriņa ir citādāka, Kurzemē jūras vējš izpūš miglu un krāsas skaidrākas…
“Rīgā sabrauc cilvēki no visiem novadiem, katrs ar savu bagāžu, mentalitāti, krāsu izjūtu. Pēc darbiem var pateikt, no kura novada katra audēja,” domās dalās studijas vadītāja. Audējas muzejā nozīmējušas brunču rakstus, krāsojušas dziju, audušas paraugus kā nelielas glezniņas, tad tapuši brunči, visbeidzot to raksti pārcēlušies citos apģērba gabalos. “Ar tautisku brunci dodas iz Dziesmu svētkiem, bet apmetni, kurā tās pašas krāsas, velk mugurā ikdienā,” saka Ināra Skrodele.
Studijas “Rota” audējas turpina iesākto – iedzīvināt šodienā tautas mākslu. “Latviešu etnogrāfiskajam tautas tērpam par paraugu pieņemts uzskatīt 19. gadsimta tērpu. Tā laika audējas darinājušas dzīvu pieminekli latviešu tautai. Viņu skatījums uz krāsām un simboliem nav nedzīva vēstures daļa, tas iedvesmo joprojām,” domās dalās studijas vadītāja un piebilst, ka “Rotas” audējas gatavojas izstādei “Velc, pelīte, saldu miegu”. Tajā tautiskie raksti iedzīvosies segās, spilvenos, arī naktskreklos.
Komentāri