Tik daudz pēdējā laikā runā par apsīkumu celtniecībā. Lielās firmas meklē darbu, pasūtītāji nespēj tikt līdzi inflācijai. Bet nelielā būvnieku firmā “Latviešu māja” saimnieki nesūdzas, strādā. Par celtniecību, kvalitāti, guļbūvēm saruna ar firmas valdes priekšsēdētāju Didzi Bajāru.
– Mazam uzņēmumam konkurences un inflācijas vējos vieglāk vai grūtāk? – Mazā uzņēmumā strādāt vieglāk. Pats vari kontrolēt kvalitāti. Un tikai ar kvalitāti vari pastāvēt. Mazam uzņēmumam arī vieglāk izlocīties pārmaiņu vējos, izsekot tirgus izmaiņām. Ir ļoti nopietni jāplāno, lai būtu darbs un ar to, ko esi uzņēmies, tiktu galā. Vadītājam mazā uzņēmumā grūtāk, jo viņam jāzina un jādara viss, ko lielā firmā veic vairāki. Pats esmu sagādnieks, vadu strādniekus, sadarbojos ar valsts institūcijām, ārzemju partneriem. Nepārtraukti jāmācās, jāseko līdzi likumdošanai, kas nebūt nav viegli. Mans ieteikums valsts kontroles dienestiem – vairāk palīdzēt uzņēmējiem ar padomu, kā pareizāk sakārtot uzņēmumu atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanai un nesodīt jau pie pirmā konstatētā pārkāpuma. Ar pozitīvu attieksmi un izskaidrošanu var panākt daudz vairāk nekā ar sodīšanu.
Kādēļ valsts amatpersonām par sliktu darbu parasti ir tikai morāla atbildība, bet tautai – juridiska un materiāla?
Pašam savs uzņēmums – tā ir atbildība. Viss iznāca it kā likumsakarīgi, it kā nejauši. Uzņēmums, kurā ar partneri Normundu Krūmiņu strādājām, beidza pastāvēt. Abi bijām darbu vadītāji. Savu lietu zinājām, bija iestrādes, un žēl, ka tās pazustu. Kāpēc iet pie cita darba devēja, ja vari darīt pats un strādāt sev. Ne dienu neesmu nožēlojis, ka pieņēmu šo izaicinājumu. – Kāpēc “Latviešu māja”? – Kad dibinājām uzņēmumu, bija varianti, piemēram, baļķu māja. Bet tāds nosaukums jau bija, tikai angliski. Domājām, kā precīzāk pateikt, ko tad mēs darām. Kas tad ir īsta latviešu māja? Guļbūve. Tagad varu teikt, ka nosaukums ir īstais. Būvējam jaunas tēstās guļbūves ēkas – dzīvojamās, viesu namus, pirtis, restaurējam tās, kuras savu laiku nokalpojušas vai cietušas no nepārdomātas rīcības padomju laikā. Arī Latvijā roku darbs pamazām kļūst par vērtību.
– Tā vien šķiet, ka laukos neko citu vairs nebūvē kā tikai guļbūves. Nemaz neizskatās, ka temps kļūtu lēnāks.
– Kāda nu celtniecībā situācija ir, tādā jāstrādā. Kredītu piešķiršanas nosacījumu dēļ ne viens vien pasūtītājs spiests pārdomāt, vai var atļauties būvēt privātmāju. Celtniecība – tā ir nopietna lieta, pret to nevar izturēties vieglprātīgi, kā būs, tā labi, vai arī – tad jau redzēs, kas iznāks. Citās valstīs cilvēks mūžā sev varbūt uzbūvē trīs, četras mājas. Latvijā ceļ mūžam, nākamajām paaudzēm.
Pārrunām ar klientu, kāda varētu būt viņa māja, laiku nežēloju. To iemācījos no zviedriem. Viņi var gadu runāt, spriest, kāda tā māja varētu izskatīties, kas tajā vēl varētu būt, ko nevajag. Celtniekam un pasūtītājam ir jāsaprotas, abiem taču ir viens mērķis – jauna māja, par kuru gandarīts gan celtnieks, gan cilvēks, kurš tajā dzīvos. Protams, pēdējos gados Latvijā radies iespaids, ka viss notiek ļoti ātri. Māju ciemati top – viens, divi, gatavs! Vai šī steiga ir attaisnojusies? Naudas apgrozījuma ziņā noteikti, bet kvalitātes – ne. Austrumeiropas valstīs mēdz teikt – tāds bizness. Tas kļuvis par ļoti stiepjamu jēdzienu. Īsu laika sprīdi esam brīvi, mantojuma nav, un neprotam biznesā raudzīties ilgtermiņā. Gan arī Latvijā daudz kas mainīsies. Nesaprotu, kā var strādāt vienai dienai. No sadarbības partneriem Zviedrijā esmu iemācījies, ka tam, par ko esam mutiski vienojušies, nav nekādas nozīmes. Svars ir tikai papīram, līgumam. Aizbildināšanās: “Bet mēs vienojāmies, jūs teicāt!” ir tukši, bezvērtīgi vārdi. – Par restaurāciju parasti runā muzejnieki. Tikai retais bagātnieks, kurš iegādājas kādu muižu vai pili, izprot, ka tās vērtība ir senajā.
– Restaurācija nav lēta. To var atļauties tie, kam ieņēmumi ir vismaz
virs vidējā. Viņi ir lepni – uzcelt māju var katrs, bet atjaunot ne. Tur vajag vairāk naudas un galvenais, pacietību, jo restaurācijas process ir ilgāks nekā jaunu ēku būvniecība. Esam strādājuši Ungurmuižā, Zēlustes muižā, Āraišu ezerpilī, Friča Bārdas muzejā Limbažos. Muzejā arī veicām siltināšanu. Ar ekovati, jo esam Austrijā ražotās THERMOFLOC ekoizolācijas ekskluzīvie pārstāvji Baltijā. Tā gatavota no makulatūras un ir dabīgs produkts. – Kādā Zviedrijas celtniecības žurnālā redzama “Latviešu mājas” būvētā guļbūve. Bilde publicēta, lai redz, kāds izskatās labi īstenots projekts. Vai zviedri laiž latviešus savā tirgū?
-Apmēram pirms septiņiem gadiem mans kolēģis Normunds kādā laikrakstā izlasīja, ka bijušais bobslejists Jānis Ķipurs nodarbojas ar Latvijas guļbūvju ražotāju iesaistīšanu projektos Austrijā, Šveicē, Zviedrijā. Piezvanīju. Izrunājāmies, un pēc diviem gadiem bija pirmie klienti Zviedrijā. Viss notiek lēnām un pamatīgi. Tagad jau esam iegājuši nākamajā etapā – sāksim Zviedrijā restaurēt vecās mājas. Zviedriem patīk, kā strādājam, esam ieguvuši uzticību.
Izveidojusies sadarbība ar vienu no labākajiem koka ēku arhitektiem Zviedrijā. Viņš izstrādājis projektu, mums ēka jārestaurē. Nevis jārekonstruē. Maksimāli strādājot kā senos laikos, vecās bojātās detaļas tiks izgatavotas un ieliktas vietā. Vērtība ir senajā, un tas jāsaglabā.
– Vai tad guļbūvi grūti uzbūvēt? Šķiet, tas notiek ļoti ātri.
– Guļbūve jābūvē pareizi, lai cilvēkam, kurš tajā dzīvos, nebūtu problēmu. Ir simtiem tradīciju, kā un ko zāģēt. Bieži vien klients pasaka – man vajag tūlīt. Materiāli jāsagatavo ziemā, un vasarā var būvēt. Vasarā materiālus negatavo, tad koks aug, ziemā tas guļ. Kokam jānomirst, tas jāzāģē pareizā mēnesī. Guļbūve ir specifiska ēka, lai tā labi kalpotu, celtniecību nedrīkst sasteigt. Ēkai jānosēžas, jānomierinās. Šis process turpinās vairākus gadus. Diemžēl klienti to nezina, kā arī to, ar ko nāksies saskarties, dzīvojot jaunajā mājā. Ēdienu taču arī neēd negatavu.
Mūsdienu siltināšanas materiāli ir ērti, bet guļbūvei kā ēkas tipam nepieciešams liels smagums virsū. Vai nu kārniņu jumts, vai starp sijām jāliek māli, smilts. Smagums nomierina baļķus. Viegls jumts ļauj tiem staigāt. Tās ir vecas patiesības. Kad dažkārt klientiem stāstu, viņiem tas šķiet mazsvarīgi. Galvenais, lai māja ātri gatava. Tad saku -ja gribi ātri, būvē no blokiem. – Kādā mājā, būvniekaprāt, vislabākā dzīvošana?
– Vienkāršā. Tik lielā, lai var apdzīvot un uzturēt. Postpadomju cilvēku īpatnība – jo lielāks, jo labāks. Ģimenē trīs cilvēki, bet vajag trīsstāvu māju ar 20 istabām. Tā tāda greiza pašapliecināšanās. Māju taču ceļ, lai būtu kur dzīvot, mašīnu, lai būtu ar ko braukt. Ja ārzemēs redzi jaunākā modeļa dārgu auto, bieži vien braucējs ir kāds jaunbagātnieks no bijušajām sociālisma valstīm. Tas ir mantojums domāšanā – tiekšanās pēc tā, kas nepienākas, ko neesi nopelnījis. Ir radīta aura – man tam ir jābūt, kaut pie tā tikt nevaru. Kārotais jāiegūst, kaut darot nelegālas lietas. Saprotu, onkulītis brauc ar labu mašīnu, viņš to ir mūžā nopelnījis, var atļauties. – Mantojums ir arī pieredze. Vai Latvijā vēl ir veci meistari, kuri prot cirst, būvēt guļbūves? – Praktiski nav. Pirmo pieredzi ieguvām no zviedriem. Viņi sadarbībā ar ES rīkoja kursus Latvijā. Viņu vadībā strādājām. Zviedrijā ir labākie koka ēku restauratori Eiropā. Varam būt lepni, ka viņi mums piedāvā īstenot projektus. – Cik nav dzirdēts, ka celtnieki aizbraukuši uz Īriju un nav kas strādā. Vai meistaru pietiek? Ne jau katrs var paņemt cirvi rokās un tēst baļķus.
– Pie mums praksē nāk Ērgļu un Cēsu arodskolas puiši. Daļa no viņiem paliek strādāt. Agrāk domājām, ka tā cēsniekiem laba iespēja, strādāt tepat mājās, izrādījās, ka labprātāk paliek puiši no citiem rajoniem. Ja darbs patīk, kur dzīvot var atrast. – Ir tik daudz un dažādu materiālu, no kā būvēt mājas. Vai pienāks brīdis, kad koka ēkas vairs necels?
– Noteikti ne. Cels un restaurēs. Eiropā pēdējos gados uzmanība tiek veltīta vecā atjaunošanai, nevis jaunā celtniecībai. Atsevišķās valstīs tiem, kuri atjauno, bankas piešķir kredītus ar ļoti zemiem procentiem, un valdība piešķir finansiālu atbalstu, kas Latvijā šķiet nereāli. Cik ilgi tad var štancēt nekvalitatīvas blokmājas. Visu mākslīgo materiālu ražošanai nepieciešams daudz enerģijas, tiek radīts piesārņojums. Gan pienāks laiks, kad videi par nodarīto kaitējumu būs jāatmaksā ļoti dārgi.
Postpadomju cilvēks ir pieradis domāt piecus gadus uz priekšu, tālāk ne. Gaida, kā kādreiz, ko Brežņevs pateiks, kas jādara. Gribējām brīvu tirgu. Bet tas liek pašiem domāt, nebrauc tēvocis no Briseles un nesaka, ko un kā darīt. Bieži vien domāju, vai valsts amatpersonas neprot angļu valodu, vai arī tulki nemāk iztulkot. Viena un tā pati ES regula, bet katrā valstī ierobežojumi citi. Mūsējie tā cenšas izdabāt, ka gatavi savējos nožņaugt.
Laikam gan, kamēr vien cilvēks, kaut raudādams, spēj samaksāt komunālos maksājumus, tikmēr nedomā, ko varētu uzlabot un samazināt. Eiropā jau sen runā par energoresursu racionālu izmantošanu, galveno uzsvaru liekot uz ēku siltināšanu. Ja namīpašumu uzturēšanas izmaksas gada laikā dažā valstī uz energoresursu cenu palielinājuma rēķina palielinājušās divas reizes, kas būs pēc dažiem gadiem? Zemes siltums, saules enerģija, dabiskā vēdināšana – tā ir nākotne. Viss dabisks, tāpat kā guļbūves māja.
– Vai pašam ir sava māja?
– Vēl nav. Būs. Kāda? No koka, karkasa stilā. Neliela, vienkārša. Tā noteikti būs pasīvā māja, kas siltināta ar ekoizolāciju un kurā enerģijas zudumi ir tuvi nullei, lai nākotnē nebūtu atkarīgs no energoresursiem un to cenu kāpuma.
Komentāri