Tā bija tikšanās, kavēšanās atmiņās par jaukiem mirkļiem, kas izdzīvoti, spēlējot teātri.
“Tepat jau Cēsīs mēs visi esam, tikai pēc ilgiem gadiem sanākuši kopā tie, kuri vairs nekāpj uz skatuves. Uz ielas apstājamies, parunājamies. Daudzi jau aizsaulē, citiem veselība neļauj atnākt. Nav jau mums kur satikties, varbūt kādreiz sanāksim lielākās telpās, gribas taču pakavēties atmiņās, kas saistās ar mūsu jaunību,” sacīja bijušo E.Veidenbauma Cēsu Tautas
teātra aktieru kopā aicinātāja Dzidra Olengoviča. Tikšanās sakrita ar kādreizējo režisoru Tatjanas Šverstes un Emīla Krastiņa, arī vairāku bijušo aktieru atceres jubilejām.
Aina Zaikovska, Dzidra Olengoviča, Vija Bērziņa, Eva Dortāne, Dagmāra Smilkstiņa, Guntis Eglītis, Ivars Prauliņš, Velga Ezergaile, Laimonis Krūmiņš, Aina Karele, Jānis Krišjānis, Patrīcija Šverste – pirms gadiem viņi izdzīvoja dažādu varoņu dzīves, smēja viņu smieklus un raudāja viņu asaras. 1982.gadā no teātra aizgāja režisore Tatjana Šverste un daudzi no viņiem vairs Cēsu teātrī nespēlēja. Tagad no viņiem teātrī vairs darbojas tikai Laimonis Krūmiņš un Jānis Krišjānis, bet Aina Karele ir režisore MRU amatierteātrī.
“Visi reizē ar Taņu
aizgājām.Viņas kodols bijām,” saka Guntis Eglītis. Tatjana Šverste veidojusi viņu personības, mācījusi, ieinteresējusi. “Toreiz jaunības trakumā režisorei daudz runājām pretī. Viņa maz stāstīja par laiku, ko pavadījusi izsūtījumā. Priekšnieku kompānija viņai regulāri atgādināja, kur desmit gadus bijusi. Taņa slēpa savu pagātni, daudzi to nezināja.
Viņa strādāja laikā, kad latviešu tautas kultūra ar teātriem cēlās augšā, bet visi tie patriotiskie pasākumi lika iztukšoties. Tagad es saprotu, izsūtījumā bija palikuši viņas spēki. Dažreiz mēģinājumi vilkās trīs, četras stundas, nevarējām izturēt, dažs gulēja uz skatuves, cits zālē. Mēs bieži protestējām, bet nesapratām, ka viņa jau uz mēģinājumu atnākusi nogurusi. Un kā kultūras namā tolaik gāja – gaismotāji mainījās, dekorācijas laikus neuztaisīja. Viņa par to bija atbildīga, bet nespēja to procesu kontrolēt. Viņai bija grūti ar mums un mums ar viņu. Taņa dzīvoja garīgo vērtību pasaulē,
savā ziņā bija ēteriska būtne, mudināja mūs lasīt grāmatas, klausīties mūziku. Tas, ko viņa iesēja mūsu dvēselēs, nekur nav pazudis,” atmiņās kavējās Aina Karele un piebilda: “Kad starp mums vairs nebija teātra, mēs turpinājām kontaktēties, sazvanījāmies. Viņa bija naktsputns, naktī varēja piezvanīt un izstāstīt, ko izlasījusi, redzējusi. Cēsu inteliģencei viņas aizvien trūkst.” Bet Vija Bērziņa atcerējās, kā pēc aiziešanas no teātra režisore teikusi: “To, ko esmu darījusi, varēja arī ar buldozeru izdarīt, bet es raku ar karotīti.”
Lai atsvaidzinātu un uzjundītu atmiņas, Aina Zaikovska savā arhīvā bija pārlasījusi kādreiz spēlētās lugas, izrāžu recenzijas avīzēs un lika kolēģiem atcerēties teātra vēsturi. Katrs citāts no izrādes, pieminēts fakts atdzīvojās kā notikumi, pārdzīvojumi. Par Raiņa “Indulis un Ārija” iestudējumu Cēsu teātrim
piešķīra Tautas teātra nosaukumu, tas režisora Emīla Krastiņa nopelns. Bijušie aktieri tā arī neatcerējās, ka šo izrādi
apmeklējuši 26 652 skatītāji – tik daudz nav bijis nevienai cēsnieku iestudētai lugai. Dažu brīvdabas izrādi apmeklējuši pat seši tūkstoši cilvēku.
Ivars Prauliņš kā kādreiz iemācītu pantiņu noskaitīja, ka Veidenbauma vārds bijis pionieru vienībai, kolhozam,
zvejas tralerim, ko vadījis kapteinis Zālītis, muzejam un, protams, teātrim. 1966.gadā cēsnieki izrādi spēlējuši arī uz kuģa. Aina Zaikovska atgādināja avīzē rakstīto: “Pirmais šāda veida pasākums Latvijā. Kad skatītājs sēž tepat uz tīklu ruļļiem, tevi satuvina ar šiem vienkāršajiem cilvēkiem, liekas, ka viņi tev pazīstami jau sen. Sirsnīgo uzņemšanu teātra ļaudis atcerēsies ilgi.” Ivars Prauliņš papildināja: “Situācija bija diezgan neapskaužama. Tas kuģis bija mazs. Dekorācijas uzlikt nevarēja, mocījāmies. Komanda bija atnākusi skatīties. Mums bija kopīgas pusdienas – deva zivju zupu no kaut kādas jocīgas zivs, kas atvesta no Dienvidu jūrām. Puiši, iedzēruši jūrnieku šņabi, kāpa pa vantīm, nebija viegli, bet jauka atrakcija.”
Aktieri atcerējās savējos, kuri nu jau aizsaulē, kā kopā spēlētas izrādes, kā pratuši sadzīvot, kā pārvarēti pārpratumi. Ne mazums stāstu bija par Cēsu Tautas teātra leģendu Galviņtēti. “Gatavojāmies braucienam uz Liepāju. Visu nedēļu mums tika pieteikts, ka pasēm jābūt līdzi. Izbraucām. Tikām līdz Līviem, vēl aizvien runājām par pasēm, te pēkšņi Katiņa (Kate Svila) tā izbrīnīti: “Vai tad pases vajadzēja?” Griezām mašīnu apkārt, braucām pēc pases. Galviņtētis, kurš mācēja tā smalki ķiķināt, klusi pie sevis, bet tā, lai visi dzird, teica: “Hi, hi, hi, pases nav līdzi, visu nedēļu runājām, hi, hi.” Dabūjām pasi, braucām tālāk. Saldū iegājām restorānā paēst pusdienas. Velkam nost mēteļus, pēkšņi atskan: “Hi, hi, hi, re kā, man nav ne žaketes, ne pases.” Viss beidzās labi, pases neviens neprasīja,” atcerējās Vija Bērziņa. Viņai vēl viens stāsts par Kati.
“Bija nospēlēta izrāde “Šausmīgais stāvoklis”, vakariņas paēstas, iedzerts arī. Pēkšņi Kate saka: “Vai, man zeķubikses pazudušas”. Meklē, meklē, aizvien intensīvāk, nekā. Visi ķērās klāt, pārkrāmēja kastes, jo nevar taču cilvēks ziemā mājās doties bez zeķubiksēm. Visi jau dusmīgi, pat Ilmārs Bērziņš, kurš bija mieramika, sāka pukoties: “Kā var nezināt, ko noliek?” Nu, nav zeķubikšu. Te Kate sāk knosīties, aizbāž roku pie krūtīm un sāk kaut ko vilkt ārā. “Vai, aizmirsu, es taču zeķbikses aizliku aiz krūštura, lai krūtis izskatās lielākas.”
Aina Karele spēlējusi izrādē “Bebe sāk iekārtoties”. No šīs izrādes aktieriem maz vairs šajā saulē. “Aktrise Agra Dage bija sadumpojusies un nedēļu pirms pieņemšanas izrādes atteicās spēlēt. Taņa zvanīja, lai ielecu lomā. Man bija Laimim (Laimonim Krūmiņam) jāsēž klēpī. Pēc pieņemšanas izrādes visi man klupa virsū, ka nemāku sēdēt vīrietim klēpī, par to, kā esmu nospēlējusi, neviens neteica ne vārda,” pastāstīja Aina Karele un piebilda, ka nospēlētas simts izrādes, izbraukāta visa Latvija. Tad citu interešu dēļ viņas
ceļi no teātra pašķīrās.
Guntis Eglītis teātra dēļ piedzīvojis gana komisku un varbūt reizē arī ne tik jautru notikumu. “Atgriezāmies no izbraukuma izrādes, mani pirmo izlaida pie mājas, paņēmu koferīti ar mantām, steidzos uz dzīvokli. Tur attaisīju vaļā, bet … virspusē naktskrekls ar spicītēm, krūšturis. Izrādījās, tas Balodītes (Zenta Balode) koferis. Tad, kā spiegu filmā, Rožu laukumā satikāmies un apmainījāmies ar koferiem,” smejot stāstīja Guntis Eglītis un piebilda: “Es nesen biju apprecējies.”
Bijušie aktieri atcerējās, kur tik Latvijā nav spēlējuši, kā izbraukumos radušās savstarpējas simpātijas, kā kopā bijuši visdažādākajās dzīves situācijās. Arī to, kā allaž viņus priecējuši pūtēju orķestra “Cēsis” puiši un vīri. Orķestra bijušais vadītājs Jānis Grasis pat atcerējās citātus no izrādes “Pieci vēji”. Ar teātri saistās viņu jaunība. Un tad jau arī grūtības nešķiet smagas, katru dienu spīd saulīte un pasaule šķiet labestības un laimes pilna. Tāda arī jaunība paliek atmiņās.
Pārsteigumu kolēģiem sagādāja Aina Zaikovska. Viņa Guntim pasniedza Cēsu kultūras nama Pateicības rakstu. Tajā teikts: “Sirsnīgi pateicamies par mākslas mīlestību un ieguldīto darbu Cēsu rajona kultūras nama mākslinieciskajā izaugsmē.” Uz tā zīmogs un kultūras nama direktores Rasmas Bērziņas paraksts un laiks – 1979.gads. “Kad pasniedza, tu nebiji atnācis. Ilgi nesāju līdzi, gribēju atdot tad aizmirsu,” kā taisnodamās sacīja Aina. Kolēģi gan aizrādīja, ka viņa pasteigusies – varēja atdot nākamgad, pēc 30 gadiem.
“Gribas uz skatuves vēl kādreiz uzkāpt. Noteikti būtu cita lomas izpratne nekā jaunībā, ” atvadoties no kolēģiem, atzina Dzidra Olengoviča un piebilda, ka šādas kopā sanākšanas ir jauki mirkļi ikdienā.
Komentāri