Zaubes pamatskolas direktore Vita Krūmiņa atzīst, ka 21 gada laikā, kopš viņa strādā skolā par direktori, daudz kas ir mainījies.
“Tā padomājot, šķiet, ka mani visvairāk satrauc visatļautība, kas vērojama gan skolēnu izpratnē, gan mūsu sabiedrībā kopumā. Mainījušās vērtības. Arī pārprastā demokrātija ieviesusi korekcijas. Kad 1991. gadā Zviedrijā biju uz veselības mācības kursiem, Stokholmā gāju pa laukumu un bridu līdz potītēm pa kolas un čipsu pakām. Man tas likās vājprāts. Pie skolām meitenes pīpēja, un zviedri runāja par tādām jauniešu vidū izplatītām problēmām kā anoreksija un bulīmija, kas mums toreiz likās kaut kas nereāls. Šobrīd tas viss pie mums ir atnācis. Tā jau laikam ir, ka tas sliktais pielīp un iesakņojas ātrāk nekā labais. Tāpēc brīžiem ir skumji skatīties un domāt, ka zūd pamats zem kājām. Ka latvju tikumiskās un sabiedrības īstās vērtības atstumjam. Priekšplānā izvirzām materiālo. Un kur runa ir tikai par materiālām vērtībām, tur vairs nav vietas dvēseliskām bagātībām,” domās dalās direktore un, turpinot sarunu par skolas dzīvi, saka: „Brīžiem šķiet, ka gribas visu mest pie malas. Satrauc arī tas, ka laukos dzimst arvien mazāk bērnu. Ja pirms diviem gadiem skolā bija 150, tad šobrīd tikai 98 skolēni. Ir ļoti straujš kritums. Taču domāju, ka mazās lauku skolas priekšrocība ir tā, ka nav klasē viens liels bars. Ir individuālāka pieeja katram skolēnam. Bet tas nenozīmē, ka visi visu būs apguvuši. Te ir jautājums vēl par paša vēlmi un attieksmi.”
Direktore uzsver, nav godīgi, ka valsts visas rūpes par skolu uzkrauj uz pašvaldību pleciem un tajā pašā laikā paziņo, ka valstī ir bezmaksas izglītība.
„Mums ir tādas prasības informāciju tehnoloģijās, bet pēdējos datorus skolā dabūjām teju pirms septiņiem gadiem. Protams, mums skolā ir interneta pieslēgums, ir divas datorklases. Bet mēs zinām, cik strauji tehnoloģijas attīstās. Vai es negribu iet laikam līdzi? Ļoti labprāt nopirktu projektoru un iegādātos jaunus datorus skolēniem. Es gribētu, lai skola būtu kā konfekte. Taču reiz jau kādam deputātam teicu – brīžiem man rodas sajūta, ka šī ir mana privātā skola un personīgie bērni,” stāsta direktore un uzsver, ka nemitīgi tiek domāts par to, lai neveidotos atšķirība starp skolēnu, kurš izglītību ieguvis mazā lauku skoliņā, un to, kurš beidzis pilsētas skolu.
„Prasības jau visiem vienādas. Un jāsaka, pateicoties pagasta pašvaldībai, mums ir pašiem savs autobusiņš, ar kuru skolēnus regulāri vedam mācību ekskursijās. Piemēram, bioloģijas mācību stunda nenotiek tikai klasē, aizvedam audzēkņus arī uz zooloģisko dārzu, kur ir izstrādātas vairākas mācību stundas skolēniem. Paņemam klāt kādu muzeju vai teātri. Tāpat skolēnus vedam uz Krimuldas peldbaseinu. Cenšamies, lai bērni redzētu pēc iespējas vairāk un plašāk. Lai viņu redzesloks nebeigtos ar pagasta vai rajona robežām,” stāsta V. Krūmiņa un atzīst, ka nākas ikdienas darbā saskarties arī ar citām problēmām.
„Kādreiz jau skolotāji uz daudz ko piever acis, lai tikai skolēns nāktu uz skolu. Jā, ir rupjība, un skolotāji atzīst, ka nereti pēc mācību stundām jūtas pazemoti. Ja vēl pirms diviem gadiem skolotāji par kādu teica: “Kā viņš runā!”, tad šobrīd dzirdu šos vārdus ik uz soļa. Skolēni savus izteicienus vairs pat nekontrolē. Teju katra teikuma galā ir pa kādam rupjam vārdam. Mājās tā varbūt runā vecāki, uz ielas draugi, un bērni, skolas solā sēžot, runā tieši tāpat,” par skolas dzīvi stāsta direktore un atminas, ka laikā, kad tikko sākusi strādāt pamatskolā, bijusi skolas goda tiesa, kurā toreiz 2. klases skolēnam par vienu latviešu valodā rupju vārdiņu nācies atskaitīties.
„Tas tagad varbūt nedaudz komiski šķiet. Bet patiesībā laukos saskaramies ar elementārām higiēnas problēmām – bērns uz skolu var atnākt pāris nedēļu nemazgāts vai netīrās drēbēs. Bet tīrībai pat nav nepieciešama nauda, bet gan vecāku laiks,” saka direktore un jautāta, vai problēmas skolā nerada pedagogu trūkums, atbild noraidoši.
„Pedagogiem ir lielas slodzes. Tas tiesa. Taču, ja kādu jaunu pedagogu paaicināsim uz pāris stundām, kurš te brauks? Šādu gaisa gabalu un pa šādiem ceļiem?! Mazās klases mums ir apvienotās. Un ceru, ka būs jau labi. Kaut gan, runājot par laukiem, man patika, kā nesen teica prezidents: „Ja nedomās par laukiem, būs tikai Rīga un Dublina.” Jā, arī es ar baltu skaudību skatos, ka pagastos attīstās ražošana. Kur cilvēki uz vietas var dzīvot, strādāt un justies labi. Mūsu priekšrocība ir tā, ka esam tuvu Rīgai. Ja vien ceļi būtu labākā stāvoklī,” prāto Zaubes pamatskolas direktore un sarunas noslēgumā atminas, ka reiz, beidzot augstskolu, domājusi, ka visiem spēs iemācīt matemātiku.
„Tagad zinu, ka visi nekad nezinās matemātiku uz desmit. Tāpat to, ka visiem to nekad nespēšu iemācīt,” smejot saka Zaubes pamatskolas direktore V.Krūmiņa.
Komentāri