Cēsu bērnu un jauniešu centra metodiķe Antra Bāliņa – Diega konsultē arī Cēsu jauniešu domi, kā arī iesaistās gan vietēja, gan starptautiska mēroga projektos. Antra ir saņēmusi arī pilsētas domes apbalvojumu par mērķtiecīgu darbu ar Cēsu jauniešiem. Tieši tādēļ uz sarunu par jauniešiem un viņu vasaru aicināju viņu. Kurš gan vēl vairāk ir iedziļinājies pilsētas jauniešu problēmās, domās un idejās? Kurš gan vēl pilnasinīgāk varētu vērtēt pilsētas nākotni – jauno paaudzi.
– Kā vērtējat pilsētas jauniešus?
– Dažkārt nākas dzirdēt, ka mūsu pilsētas jaunieši ir īpaši. Ka viņiem tiek piedāvātas dažādas iespējas… Taču nav tiesa, arī mums ir ne tikai labi jaunieši. Jā, viņiem ir dotas lielas iespējas, un viņi prot tās arī izmantot. Ir daudz jauniešu centru, darbojas pilsētas jauniešu dome, skolēniem ir, kur būt un iesaistīties. Domāju, ka tādēļ pilsētā ir arī mazāk vandalisma. Šajā pavasarī nav dzirdēts, ka būtu izraustītas puķudobes. Varbūt līdzi labajiem jauniešiem auguši arī citi. Varbūt sapratuši, ka nav jāizrausta puķudobes vai jāizdara vēl kas cits, lai sevi pierādītu.
– Bet nav taču pilsētā viss tik skaisti. Aktuāla problēma jauniešu vidū ir alkohols, narkotikas un smēķēšana.
– Vienmēr saku, ka tie ir mūsu bērni. Tie nav atvesti no tālām zemēm. Tāpēc nevajag viņus nosodīt. Mēs paši, pieaugušie, šādus esam izaudzinājuši. Mums ir tādi bērni, tāda valdība, kādu esam pelnījuši. Tas, ka tēvi nereti ir aizgājuši no mājām vai padevušies <izaļajam pūķim, ietekmē bērnus. Arī tas, ja vecāki devušies prom no valsts, atstājot atvases novārtā. Pat 18 gadīgam puisim vai meitenei ir svarīgi, lai līdzās būtu tuvākie cilvēki. Par labu nenāk arī tas, ka mūžam esam noslogoti un aizņemti darbos. Varbūt jāsāk nodalīt darbu no atpūtas. Vairāk laika jāmācās veltīt ģimenei. Laulību skaits ik gadu palielinās. Taču arī šķirto ģimeņu skaits nav gājis mazumā. Kāds jau ceturto, piekto reizi precas. Cik ilgi var mēģināt un meklēt laimi? Pērn sadarbojāmies ar jauniešiem, kuri neapmeklē skolu un kavē stundas. Šie bērni mani vakaros uz ielas sveicina un aiz muguras slēpj cigaretes. Vairs manam kabinetam logus laukā nedauza. Taču runa nav tikai par riska bērniem. Kā mēs izturamies pret riska pieaugušajiem? Pret tiem ir pilnīgi krasa nostāja. Ja savlaicīgi viņiem pasniegtu roku, varbūt viss būtu citādi.
– Ko nozīmētu teju pusei pilsētas jauniešu pasniegt roku?
– Runa nav par labajiem vai sliktajiem jauniešiem, bet tieši par vidusmēra normālajiem bērniem. Viņi nereti ir pat daudz ciniskāki. Mēs rēķināmies ar to, kas ir labie bērni un kas – sliktie, bet visvairāk jāuztraucas par vidusmēru. Varbūt šis jaunietis ir daudz ļaunāks nekā mēs iedomājamies. Pieveram acis, ka blakus mācību iestādei skolēni smēķē, un sakām – mūsu skolā to nedara! Nezinu, vai ir sliktāks tas, kurš apzināti neapmeklē skolu un, citiem redzot, iedzer, vai tāds, kurš skolā klusībā velkas uz četriniekiem, piecniekiem un vienmēr slēpjas citiem aiz muguras. Vai mēs zinām, ko no šādiem jauniešiem var sagaidīt?
Domāju, ka vakarskola Cēsīs dara lielu un labu darbu. Tās pedagogi daļu jauniešu atgriež dzīvē. Un tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Runājot kaut vai par izglītības sistēmu valstī, kādreiz, skatoties raidījumu “Vai esi gudrāks par piektklasnieku?”, domāju: “Kas tie par jautājumiem, uz kuriem atbildes sniegt nevarēja pat augstskolu rektori? Vai nav absurdi, ka piektās klases skolēniem tas viss jau jāzina?” Mēs vienmēr tiecamies uz kaut kādu Eiropu Eiropā. Es nesaku, ka mums vajag nonivelēties, bet kārtīgam amatniekam nav jāzina angļu valoda vai ķīmija nez kādā debesu līmenī. Būs labi, ja viņš taisīs brīnišķīgus krēslus. Jā, ja ir vēlēšanās studēt Zviedrijas ekonomikas augstskolā, tad ceļam latiņu līdz debesīm… Mums ir tik drakoniskas prasības. Un kādi ir bērni? Stresaini! Kāpēc Lietuvā nav pārbaudījumu pēc pirmās, trešās, sestās klases? Viņi mācās, tikai pamatskolu beidzot, skolēni kārto eksāmenus. Mums viss ir par augstu saķerts. Vajag nedaudz nolaisties uz zemes un ieklausīties, ko grib un var paši bērni.
– Sācies vasaras brīvlaiks, kas nāks ar daudziem kultūras pasākumiem pilsētā. Kā vērtējat jauniešu prasmi atpūsties?
– Domāju, ka nav tik traki. Pagājušajā gadā daudz runāja par “Fonofest”, kas notika tepat Uplandos. Bet tie, kuri dzēra un ārdījās, nemaz nebija iegājuši pasākuma norises vietā. Teritorijā viss notika solīdi. Alkoholu dzēra normas robežās…
– Kāpēc vispār šāda veida pasākumā, kurš tiek dēvēts par sporta un mūzikas festivālu, būtu nepieciešams tirgot alkoholu?
– Pasākuma organizētāji par savu naudu nevar uzsaukt pasākumu.
– Bet vai nav bēdīgi, ka alkohola tirgošana nodrošina, lai organizētājs varētu savilkt kopā galus? Kāpēc jaunieši nemāk atpūsties bez alkohola?
– Un atkal jāsaka, ka tie nav jaunieši, tie esam mēs, kas šādu jaunatni izaudzinājuši. Mēs paši bērnus esam pie šādas kultūras pieradinājuši. Cik ir ģimeņu, kuras dzimšanas dienu svin bez alkohola? Vienā tas ir vairāk, citā – mazāk, bet tie ir ēšanas un alkohola svētki. Un te mēs pie visa nonākam. Kurā pasākumā Latvijā nav nopērkams alkohols? Tā ir mūsu kultūra. Nomestās drazas zemē un piemētātie laukumi. Tā atpūšas arī pieaugušie. Vai ir normāli, ka 5. klases skolēnam dzīves ideāls ir Homērs Simsons? Kāpēc vecāki neraksta garas vēstules televīzijai un neizsaka savu sašutumu par to, ko rāda viņu bērniem? Esam pieraduši tikai vainot citus. Bet vai paši iesaistāmies, lai kaut ko dzīvē mainītu?
– Vai rajona jauniešiem ir pietiekami daudz iespēju, kur un kā pavadīt vasaras brīvlaiku?
– Domāju, ka jauniešiem iespējas ir. Tiek organizētas dažādas nometnes, būs daudz pasākumu pilsētā, nemaz nerunājot par citām vietām. Taču esam pārliecinājušies, ka bieži vien skolēni nemaz tik ļoti vasaras nometnes negrib. Viņi grib kaut ko ekskluzīvu, un tad viņi brauc uz Alpiem vai Tatriem kāpt kalnos. Daļa jauniešu brauc uz mācību priekšmetu nometnēm. Arī Cēsu bērnu un jauniešu centrā sāksies vasaras skola dejotājiem ar dažādām aktivitātēm visas vasaras garumā. Tā ka rosīties var, ir tikai jāpadomā, ko katram gribas.
– Vai pilsētai ir vajadzīgi masu pasākumi?
– Var jau dzīvot mierīgi un rāmi… Bet man kā cēsniecei pašai tagad kauns, ka šogad pirmo reizi biju aizgājusi uz Muzeju nakti un līdz šim biju domājusi, kāpēc mums tādu vajag. Bet tagad es zinu, kāpēc vajag. Var jau teikt, ka mums nevajag Disko nakti, ka atkal visi piedzersies… Taču piedzersies jau desmit procenti, un tas diskomfortu radīs tiem 90, kas dzēruši nebūs. Bet tas tik un tā būs forši! Ir ieguldīts fantastisks darbs, tiek organizēts milzīgs pasākums, un ir žēl, ja tauta nemāk atpūsties un novērtēt piedāvātās iespējas. Tur jau nebūs jaunieši. Viņi nevar atļauties nopirkt tās dārgās biļetes. Man ir pāri par 40, bet mana mīļākā grupa nav “Kantoris 04”, lai viņi man piedod. Un varbūt tāpēc jūtos jauna. Uzskatu, ka pilsētā piedāvātie pasākumi ir ļoti kvalitatīvi. Vienu brīdi domāju: “Ārprāts, pilsētas dome tagad grib būt Eiropas kultūras galvaspilsēta?!” Tagad jāsaka why not? (kāpēc gan ne?). Mēs varam un to esam bieži vien pierādījuši. Pasākumiem nav ne vainas, ja vien paši mācētu savākties. Man pat brīžiem šķiet, ka parks nav pietiekami noslogots. Mēs varam daudz vairāk. Kaut gan pamazām kļūstam arvien lielāki patērētāji. Ejam uz teātriem, kino… Kādreiz adīju mēteļus, bet tagad labāk samaksāju citam, lai uzada. Mans laiks kļuvis daudz vērtīgāks.
uz ārzemju jauniešu fona izskatās mūsējie?
– Mūsējie ir radošāki. Mūsu jauniešiem ir pieņemami dzīvot kopā ar vecākiem un vecvecākiem. Daudzās Eiropas valstīs tas tā nav, un viņi mūs par to apskauž. Tur ģimene ir divu paaudžu robežās. Tiklīdz bērns sasniedz astoņpadsmit gadus, viņš kļūst patstāvīgs. Bet arī Eiropā ir mazgadīgas māmiņas, arī Eiropā runā par līdzīgām problēmām kā mēs.
– Ja liktu pavērtēt, kas šo astoņu gadu laikā krasi mainījies, kopš strādājat ar jauniešiem? – Pirms pāris gadiem bija jūtams intelektuālais uzrāviens. Jaunieši kļuvuši sabiedriskāki un iesaistās dažādās aktivitātēs. Viņiem daudz lielākā mērā ir pavērusies pasaule, un jaunieši daudzās jomās ir gudrāki par pieaugušajiem. Noteikti ir prieks, ka pēdējā laikā var manīt tendenci – jaunie pēc studijām Rīgā atgriežas Cēsīs. Arvien jaunāki kļūst iestāžu augstāka ranga vadītāji. Vienīgais, ko gribētos pieminēt, ka lielākā daļa jauniešu spītīgi uzreiz pēc 12. klases beigšanas dodas studēt. Kaut ko viņi negrib saprast. Ir taču Eiropas brīvprātīgais darbs. Nav jātešas uzreiz pēc 12. klases uz augstskolu studēt sabiedriskās attiecības. Aizbrauc uz kādu Eiropas valstiņu pastrādāt gadu, esi viens un pārdomā dzīvi, ko vajag, kas patīk. Netrūkst taču to, kuri mācījušies četrās, piecās augstskolās un nevienu no tām īsti nav beiguši. Tā nebija pat tad, kad es studēju un mācības bija bez maksas. Tagad ir tāda raustīšanās.
– Ko darbā ar jauniešiem gribētos vēl izdarīt? Kādus viņus gribētos redzēt?
– Gribētu, lai pilsētā ir jaunatnes darbinieks, kurš domātu un darbotos tieši šajā jomā. Gribētos, lai no jauniešiem nāktu vairāk iniciatīvas. Lai viņi cīnītos par to, kas viņiem ir svarīgs. Taču domāju, ka pati šajā sfērā esmu padarījusi daudz. Ir prieks, ka varu piezvanīt uz Amerikas vēstniecību, kādu banku vai vēl kaut kur citur un tur dabūt nepieciešamo informāciju. Cēsu jaunieši studē ārzemēs, un kādam manas rekomendācijas ir palīdzējušas iestāties universitātē. Ir prieks, ka viņi vēl joprojām mani sveicina un atceras. Tas ir feini. Audzēkņi ir ņēmuši mani par vedējmāti pat savās kāzās.
80. gados, manā jaunībā, bija teiciens: “Cēsis ir pasaules centrs”. Un manā dzīvē tas tā arī ir izveidojies. Ir prieks, ka zinu – esmu te darbojusies un darījusi. Kas ir jaunieši, ar kuriem strādāju? Viņi ir manu klasesbiedru un vienaudžu bērni. Ja pa dienu tusēju ar viņu vecākiem, tad pēc pāris stundām tiekos ar viņu bērniem. Un tas man palīdz nenovecot. Vecmāmiņa reiz teica, ka trakiem pieder pasaule, un tas ir mans dzīves moto. Tāpat kā vienmēr saku: “Smejies par dzīvi, jo tā par tevi neraudās!”
Komentāri