Mārsnēnu pagastā pie kādreizējās “Gaitnieku” fermas aplokos ganās nobarojamie lopi. Laikapstākļi tiem neskādē, dzīvnieki jūtas labi. Pārbūvētajā kolhoza kūtī aug bullēni, dzīvo govis kopā ar teliņiem. SIA “Mārsnēnu Upmaļi” apsaimnieko 800 hektārus zemes, tās ganāmpulkā ir 700 liellopi, no tiem 325 nobarojamie, lielākoties Šarolē šķirnes. “Kad sākām saimniekot, audzējām buļļus, piena teļus, bija arī slaucamās govis. Viss izmēģināts. Liellopu audzēšana nav ātrs bizness, kāds steidzīgs lēmums var sabojāt nākamos trīs gadus. Visu laiku jābūt perspektīvam plānam, jārēķina,” saka SIA valdes priekšsēdētājs Kaspars Skranda un piebilst, ka ilgu laiku bijusi zemnieku saimniecība, bet, kad uzņēmums attīstījies, kļuvis stabils, izdevīgāka ir SIA. Šis statuss labāk patīk arī bankām. “Lauksaimniecība ir bizness, dzīvesveids tas var būt mazām piemājas saimniecībām. Ja saimniecībā ir kaut piecas govis, tas nav dzīvesveids, tā ir sevis nodrošināšana, un arī peļņa ir svarīga. Vajadzīgas arī tādas mazas saimniecības, jo ne visu var nodrošināt lielās. Ir tādi, kuri negrib veidot lielas saimniecības,” pārdomās dalās zemnieks.
* SIA “Mārsnēnu Upmaļi” valdes priekšsēdētājs Kaspars Skranda.
Gaļas liellopu audzēšana Latvijā tiek uzskatīta par izdevīgu. Tā vismaz domā tie piena govju ganāmpulku īpašnieki, kuri pārgāja uz zīdītājgovīm. Kaspars domā, ka tie, kuri pirmie pārgāja uz gaļas lopu audzēšanu, būs ieguvēji, tie, kuri vēlāk, diezin vai, jo rezultāts būs tikai trešajā gadā. “Tagad daudzi, kam bija piena govis, tās sakrustoja ar gaļas buļļiem, nebūs ne šis, ne tas, labās piena govis vairs nedos nākamās piena devējas. Tagad pienam cena pacēlās, steidzīgie kož pirkstos, jo ganāmpulks jāatjauno, bet gads zaudēts, telīšu nebūs. Piena lopkopībā vismaz ienāk piena nauda, bet gaļas lops jānobaro, un tikai tad dabū peļņu. Liellopu audzēšana ir lēns un smags bizness. Piena lopkopībai ik palaikam, tiklīdz rodas problēmas, ir valsts, arī ES atbalsts. Gaļas lopu audzētājus, kas arī ir liela nozare, neviens neglābj. Graudu audzētājiem bija slikts gads, iedeva naudu. Mums nedod. Par katru zīdītājgovi subsīdija 44 eiro, vēl noņem dažādus ieturējumus, kādreiz bija 140 eiro. No latiem pārgāja uz eiro, bet naudas izteiksmē cena par pārdotajiem lopiem palika tāda pati,” stāsta SIA “Mārsnēnu Upmaļi” valdes priekšsēdētājs.
Par liellopu noieta tirgu audzētājiem nav jāuztraucas, pieprasījums ir liels, bet visu nosaka, cik pircējs sola. Pavisam drīz vairāk nekā simts bullēni ceļos uz Turciju. Tā kā uzņēmumam izveidojusies stabila sadarbība, pircējs zina, ka būs gan daudzums, gan kvalitāte, tad arī tiek maksāta cita cena. “Latvijā neatmaksājas pārdot, piena bullis jāpārdod par 80 centiem kilogramā, bet varu arī par 1.20 eiro. Par tādu cenu var pārdot vecu govi, bet cik tās gaļa maksā veikalā? Pamazām arī Latvijā sāk ēst steiku, bet tas nav no vecas govs gaļas. Mums jāmācās pazīt labu gaļu,” bilst Kaspars. Kad bullēni būs pārdoti, kūtī vietu aizņems 90 govis, kurām gaidāmi teliņi.
SIA “Mārsnēnu Upmaļi” ir arī ferma Trikātā, kur ataudzē piena teles, tās tālāk nonāk piena govju fermā Dobeles pusē. Agrāk Trikātā bija slaucamās govis, bet ērtāk saimniekot vienā nozarē. Tāpat vien pirms dažiem gadiem SIA audzēja arī graudus lopbarībai, tagad vairs ne, jo izdevīgāk pirkt, pasūtīt vajadzīgo spēkbarības maisījumu, un to pieved klāt.
SIA ir darbavieta desmit strādniekiem. Darbiniekiem ir nodrošināts transports, lai varētu atbraukt uz darbu. Mārsnēnietes ar uzņēmuma transportu brauc strādāt uz fermu Trikātā. Uz Mārsnēniem darbā brauc arī no Raunas un Strenčiem. Pastāvīgie darbinieki nav gadiem mainījušies. “Laukos var paļauties tikai uz sievietēm. Nekad nezini, kad vīri atnāks uz darbu, kad ne. Meklēju traktoristu, alga laba, bet nevar atrast. Pilsētniekus savukārt atbaida darbs fermā,” domās dalās SIA valdes priekšsēdētājs. Gaidāmās sociālā nodokļa izmaiņas nākamgad SIA neietekmēs. Visi strādājošie ir uz pilnu slodzi. “Vasarā darba vairāk, ziemā mazāk. Uztraukums par sociālo nodokli ir tiem, kuri strādniekus nodarbina uz pusslodzi. Var paņemt vairākus, un tā cenšas izdzīvot. Darba devējam uzlikt šo nodokli nav sarežģīti, daudz grūtāk iekasēt no tiem, kuri nemaksā,” vērtē Kaspars Skranda un piebilst, ka diemžēl, saimniekojot laukos, izdevumi tikai palielinās, kaut vai maksa par elektroenerģiju.
Desmit gados, kopš Kaspars Skranda vada saimniecību Mārsnēnos, attīstība ir acīmredzama. Iesāka ar dažiem lopiem, kūtij jumta nebija, pārbūvēja fermu, kas ilgus gadus bija stāvējusi tukša, izveidots augstvērtīgs nobarojamo lopu ganāmpulks. Piesaistot ES finansējumu, ik gadu uzņēmums attīstījies. Kaspars gan atzīst, ka pirms gadiem par ES naudu īstenot projektus bijis izdevīgāk, pēdējos vairs ne tik ļoti. “20 gados Latvija nevar sasniegt to, ko citās valstīs krietni ilgākā laikā. Esam tikai uzņēmuši ceļu uz attīstību, vēl pēc desmit gadiem saimniekosim citādāk, paaudzes būs nomainījušās. Domāju, būs lielas SIA un piemājas saimniecības, kas nodarbojas ar mājražošanu,” domās dalās SIA valdes priekšsēdētājs un uzsver, ka laukos arī pamazām daudz kas mainās un nevar būt tā, kā bija pirms 20 gadiem. Jāstrādā, jādomā, ja to nedara, tad arī kaut kas notiek. SIA valdes priekšsēdētājs lēš, ka pēc pieciem gadiem ganāmpulkā jau būs ap tūkstoš lopu. “Ja viss notiks, kā plānots, var arī domāt par diviem tūkstošiem. Vajadzēs atbalstu no bankām. Teorētiski Mārsnēnos zemi var dabūt, viss atkarīgs no cenas, vēl ir tādi, kuri to neiznomā. Svarīgi, ka sabiedrība arī sāk saprast, kas ir lauksaimnieciskā ražošana, ka te ir daudz jāstrādā,” saka Kaspars Skranda un atzīst, ka pats nevar iedomāties, ka varētu nesaimniekot laukos.
Komentāri