Raksti

Viedokļi

Ziedot asinis – vēlme vai pienākums

Madara Ozoliņa

Ik gadu 14. jūnijā tiek atzīmēta Pasaules asinsdonoru diena. Šajā dienā cilvēki tiek aicināti pievienoties donoru kustībai, kāarī tiek teikts paldies brīvprātīgajiem asins donoriem.

Daina Liepiņa no Prieku­ļiem dzīves laikā asinis nodevusi 37 reizes. “Pirmo reizi to izdarīju pirms vairākiem gadiem, kad tuva draudzene cieta autoavārijā un viņai bija nepieciešamas asinis. Vairāki cilvēki devāmies uz asins­donoru centru Rīgā un kļuvām par donoriem. Tas šķita pilnīgi adekvāts solis. Nekad agrāk par to nebiju domājusi un aicinājumiem ziedot asinis īsti nepievērsu uzmanību. Bet kopš tās reizes viss mainījās. Sāku apzināties, ka nekad nevaram zināt, kas notiks ar mums pašiem vai tuvākajiem cilvēkiem. Ja atgadītos kas slikts, gribētu pārliecību, ka dzīvoju sabiedrībā, kurā cilvēki viens otram gatavi palīdzēt. Ne tikai ziedot mantas, pārtiku vai naudu, bet arī asinis, kas var izglābt dzīvību. Es to neuztveru tikai kā labas gribas žestu, bet savā ziņā arī kā pienākumu pret līdzcilvēkiem.

Esmu par šo jautājumu runājusi arī ar meitām, kuras jau vairākkārt ziedojušas asinis. Tas nedrīkst būt uzspiests lēmums, cilvēkam tas jādara tikai tad, ja to vēlas. Mēs ar savu rīcību varam rādīt tikai piemēru un iedrošināt. Es gadā asinis ziedoju divas trīs reizes. Pirmkārt, tā ir laba apziņa, ka esi palīdzējis, otrkārt, tā ir iespēja uzzināt vairāk par savu vispārīgo veselības stāvokli.”

Linda Jokste no Cēsīm pērn asinis ziedoja pirmo reizi. “Pagā­ju­šajā gadā aizgāju līdzi draudzenei, kura asinis ziedojusi jau vairākkārt. Tā kā mans veselības stāvoklis to atļāva, tad to izdarīju arī es. Jāatzīst – man mazliet reiba galva, bet emocionāli jutos ļoti labi. Ceru, ka manas asinis kādam noderēs.

Man vienmēr šķitis, ka asinis ziedo ļoti daudz cilvēku, ka man to darīt nemaz nevajag. Bet toreiz, aprunājoties ar medicīnas darbiniekiem, sapratu, ka kļūdos. Man nebija ne jausmas, ka cilvēkam, kurš cietis autoavārijā, var būt nepieciešamas asinis pat no 20 donoriem. Tas ir tik daudz! Es turpmāk asinis ziedošu vismaz reizi gadā, jo gribu darīt labu un kādam palīdzēt. Turklāt asins ziedošana nav tikai emocionāls ieguvums. Tā kā mani interesē medicīna, tad esmu par šo tēmu daudz lasījusi, skatījusies ārzemju raidījumus. Ir pierādīts, ka regulāra asins nodošana nodrošina ātrāku asins sastāva atjaunošanos, turklāt donori retāk slimo ar dažādām akūtām un hroniskām slimībām.

Mans darba devējs atbalsta ikvienu, kurš dodas ziedot asinis, jo arī pats to dara regulāri. Turklāt, ja esmu bijusi ziedot asinis, man no valsts pienākas apmaksāta brīvdiena.”

Kristaps Grasis pirms 12 gadiem cieta smagā ceļu satiksmes negadījumā. Lai izdzīvotu, viņam bija nepieciešamas papildu asinis. “Kad runa ir par ko sliktu, mēs nekad nedomājam, ka tas reiz varētu notikt ar pašiem. Toreiz devos mājās no darba. Strādāju Rīgā, bet dzīvoju pie Cēsīm. Tas bija viens mirklis, kad dzīve pazibēja acu priekšā. Kad slimnīcā pamodos, ārsts man skaidroja, ka biju zaudējis ļoti daudz asiņu, no asins donoru bankas nepieciešamais asins daudzums tika steidzami nogādāts slimnīcā. Tās asinis deva man iespēju dzīvot un redzēt uzaugam bērnus.

Šķita tik dīvaini, ka manī ir pavisam svešu cilvēku asinis, bet es uzreiz pieņēmu to, ka tās ziedojuši labi un godprātīgi cilvēki, kuri citiem vēl labu. Toreiz gribēju pateikties tiem, kuru asinis man izglāba dzīvību, bet asins donoru centrā, protams, donoru vārdus neizpauda.

Tā kā man pēc vairākām operācijām ir nelielas veselības problēmas, es pats nevaru nodot asinis, bet sieva kļuvusi par regulāru asins donoru. Pēc šīs avārijas manas domas ir mainījušas vairākos jautājumos. Dažkārt šķiet, ka cilvēki ir tik ļoti pārņemti ar sevi un savām problēmām, ka neaizdomājas, kā ar labu darbu varētu palīdzēt citiem grūtībās nonākušajiem. Noteikti aicinu cilvēkus kaut reizi gadā nodot asinis, tādējādi izdarot ļoti vērtīgu darbu.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *