Raksti

Viedokļi

Starp ilūzijām un reālo dzīvi

Sallija Benfelde

Lietuvas Valsts prezidents Gitans Nausēda 13. jūlijā Lietuvas Nacionālajā raidorganizācijas LRT televīzijas raidījumā “Dienas tēma” sacīja, ka valstis, kurām nebija ilūziju par Krieviju, izrādās, ir vairāk gatavas pārbaudījumiem nekā tās, kuras paļāvās uz tā saucamo reālpolitiku.

Pēc viņa teiktā, Lietuva ir daudz darījusi, lai būtu neatkarīgāka no Krievijas energoresursu šantāžas. “Ir skaidri redzams, ka politika, kurai nebija nekādu ilūziju par Krieviju, darbojas daudz labāk nekā tā saucamā reālpolitika, kuras sekas šobrīd rada lielas galvassāpes dažām rietumvalstīm,” sacīja Lietuvas prezidents. Viņš kā piemēru minēja situāciju savā valstī un Vācijā, uzsvēra, ka Lietuva faktiski ir pārtraukusi jebkādus sakarus ar Krieviju enerģētikā un atsakās pirkt gāzi, naftu un elektroenerģiju, bet Vācija tikmēr spiesta domāt, kā pārdzīvot nākamo ziemu. Nau­sēda piebilda, jo ātrāk Rietum­eiropas valstis darīs to pašu, jo labāk un vieglāk būs visiem.

Karš turpinās jau 141 dienu. Kaujas Ukrainas dienvidos un ziemeļos ir smagas, kara beigas nav paredzamas. Krievija turpina nežēlīgus uzbrukumus civiliedzīvotājiem, bet ukraiņi sākuši veiksmīgus uzbrukumus Krievijas armijas pozīcijām un munīcijas noliktavām, izmantojot arī amerikāņu raķešu sistēmas HIMARS. Ziņas no t.s. “neatkarīgajām Luhanskas un Doņeckas republikām” liecina, ka tur turpinās piespiedu mobilizācija, vīrieši slēpjas, un iedzīvotāju vidū mobilizācija jau tiekot dēvēta par “mogilizāciju” (no krievu val. – mogila: kaps). Neatkarīgais Krievijas portāls “Meduza”, kas strādā no Latvijas, ir publicējis Viskrievijas sabiedriskās domas pētījumu centra (ВЦИОМ) slēgtās aptaujas datus, ko ieguvuši vairāki “Me­duza” informācijas avoti. Aptauja par Krievijas iedzīvotāju nostāju jautājumā par karu Ukrainā veikta pēc Kremļa pasūtījuma, tā notikusi jūnija beigās. Protams, šim Krievijas valstij piederošajam pētījumu centram īsti nevar uzticēties, tomēr dati ir diezgan interesanti. 57 procenti iedzīvotāju uzskatot, ka karš jāturpina, 30 procenti aptaujāto domājot, ka karadarbība jāpārtrauc pēc iespējas ātrāk, bet 13 procentiem šajā jautājumā neesot viedokļa. Šos datus Kremlis nav publiskojis, tie nav pieejami Krievijas iedzīvotājiem, tādēļ, ļoti iespējams, tie ir tuvāk patiesajiem Krievijas iedzīvotāju uzskatiem nekā daudzi citi šī centra pētījumi, kuri tikuši publiskoti.

Tikmēr Latvijā plašu rezonansi izraisījusi aizsardzības ministra Arta Pabrika ideja par obligāto militāro dienestu vecumā no 18 līdz 27 gadiem. Uzreiz jāteic, ka apspriežamo un diskutējamo jautājumu ir daudz. Piemēram, tie jaunieši, kuri dzimuši ārpus Latvijas, ir mūsu valsts pilsoņi, jo viņu vecāki tādi ir, nedzīvo Latvijā un, iespējams, nerunā latviešu valodā. Viņi varētu atteikties braukt uz Latviju, varbūt kāds pat atteiktos no pilsonības, jo gads vai 11 mēneši apmācībās Latvijas armijā varētu graut darba vai studiju plānus, pat pārtraukt mācības augstskolās. Tiesa gan, militārais dienests paredz arī iespēju pieteikties Zemessardzē, paredz arī militārās sagatavotības kursus augstskolās vai alternatīvo dienestu. Ja ar likuma spēku to var īstenot Latvijas augstskolās, ja likumā var noteikt, ka Latvijā darbavietām jāsaglabā darba vieta, tad to nevar izdarīt ārvalstu augstskolās un nekādi nevar piespiest to darīt darba devējus ārzemēs. Protams, var iestāties Ze­messardzē, bet no ārvalstīm izbraukāt katru nedēļu nevarēs, tad jāparedz mazliet garāki kursi vairākas reizes gadā un ceļš uz/no mācībām būtu jāapmaksā Lat­vijas valstij. Sievietēm, visticamāk, pieteikšanās būs brīvprātīga.

Iebildumu netrūkst, jo daudzi vēl atceras padomju laika armiju un ir kategoriski pret militāro dienestu, sakot, ka valsts jāaizstāv profesionālai armijai. Manuprāt, cilvēki nesaprot vai negrib saprast, ka pārredzamā nākotnē Krievija ir un būs drauds. Tā ir un būs mūsu kaimiņš, bet domāšanu kādā valstī, it sevišķi tik milzīgā, nevar ātri mainīt arī tad, ja tā zaudē karu. Otrkārt, protams, nevar visu valsti pārvērst par vienu vienīgu armiju, bet elementāras pamatzināšanas ir nepieciešamas, jo lielākā sabiedrības daļa pat nezina, kā turēt ieroci, ja tomēr būtu vajadzība aizstāvēties. Protams, šādam dienestam būs vajadzīgi ļoti lieli finanšu ieguldījumi, tas nenotiks pāris mēnešu laikā un visi praktiskie jautājumi ir mierīgi un kārtīgi jāapspriež bez ķengām un neadekvātiem pārmetumiem.

Pretējā gadījumā nāksies piekrist nesen režisora Alvja Her­maņa rakstītajam sociālajos tīklos: “Nu ko, izrādās, ka šis ir patiesības mirklis Latvijas valstij un visiem tās iedzīvotājiem, visiem kopā un katram atsevišķi. Un tas, ka tik liela daļa pat latviešu apšauba obligāto militārdienestu, skaidri parāda, ka sabiedrība šeit ir mēreni iepuvusi un viss ir aizgājis greizi. Izrādās, ka pat liela daļa latviešu šo valsti uztver tikai kā patērētāji. Un tā arī ir Latvijas problēmas būtība – tiek atbalstīta pilnīgi ačgārna pseidoliberālā vērtību sistēma, kur katrs domā tikai par savu nabu, savu personisko labumu un nevis kopējo. Tādai kopienai nākotnes nav, ja nekas nemainīsies.

Man ir četri dēli, viens no viņiem jau sen dzīvo Igaunijā (mamma igauniete) un pavisam drīz viņam būs jāiet armijā. Tas nozīmē, ka iespējamā kara gadījumā viņš kopā ar visiem pārējiem igauņu vīriešiem dosies karot arī par Latviju Latvijas teritorijā (jo skaidrs, ka Baltijas fronte būs kopēja), kamēr latviešu vīrieši, kā izskatās, emigrēs un no karošanas izvairīsies. Un tagad, kā jūs domājat, – ko igauņi un lietuvieši (kuriem obligātais dienests jau sen attiecas uz visiem vīriešiem) domās par mums, latviešiem? Es uzskatu, ka Krievijas iebrukuma draudu gadījumā mums būtu jācenšas laikus nogādāt emigrācijā bērnus un sievietes (izņemot tās, kuras jau iesaistītas dienestā vai zemessardzē), bet visu vecumu vīriešiem būtu jāpaliek šeit un jāaizstāv mūsu zeme. Arī tādiem kā man, kuriem pāri 55 gadiem, gan atradīsies veids, kā palīdzēt.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *