Raksti

Viedokļi

Stambulas konvencija un cīņa ar iedomām

Jānis Buholcs

Pirms pāris gadiem Latvija parakstīja Stambulas konvenciju jeb Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Lai dokuments stātos spēkā, tas vēl arī jāratificē, taču politiska atbalsta tam nepietiek. Iemesli tam ir jāmeklē nevis konvencijas saturā, bet politiķu galvās.

Latvijā netrūkst dažādu organizāciju un arī politiķu, kas prot uzburt drāmu no nekā. Stambulas konvencija tam ir piemērs. Do­kuments, kura mērķis ir “aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust”, dažās aprindās tiek raksturots kā tāds, kas grauj “tradicionālās vērtības” un ir pretrunā Latvijas Sa­tver­smei.

Diezin vai vardarbība ir Latvijas “tradīcija”. Turpretī saskaņā ar Labklājības ministrijas teikto vardarbība ģimenē un pret sievietēm Latvijā ir vairāk izplatīta nekā Eiropas Savienības valstīs vidēji.

Par dzimumu un dzimti

Dokumenta kritika, cik nojaušams no publiskajā telpā izskanējušajiem skaļākajiem apgalvojumiem, ir centrēta ap dažiem jēdzieniem un pašu apgalvotāju pat­vaļīgi definētu šo jēdzienu izpratni. Viens no šiem jēdzieniem ir konvencijā lietotais “sociālais dzimums” jeb dzimte.

Dokumentā ir paskaidrots, ka ar to “tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”. Stāsts ir par nošķīrumu starp bioloģisko dzimumu un sociālo dzimti. Pirmajā runa ir par cilvēka anatomiju ar vīrišķajām un sievišķajām pazīmēm, bet otrajā – par lomām un uzvedības modeļiem, kas konkrētajā sabiedrībā tiek saistīta ar vīrišķīgumu un sievišķīgumu vai kas izriet no paša cilvēka identitātes. Sa­biedrības uzskati dažādās sociālajās grupās un valstīs var atšķirties. Un, pats galvenais, dzimtes lomas, kuras cilvēki ieņem, ne vienmēr sakrīt ar viņu bioloģisko dzimumu. Nepastāv viens vienīgs veids, kā būt “vīrietim” un kā būt “sievietei”.

Attiecīgo nozaru akadēmiskajā literatūrā šis nošķīrums ir labi pazīstams un plaši akceptēts jau vairākus gadu desmitus. Turpretī Latvijā dažs labs izturas tā, itin kā šādi priekšstati būtu nez no kurienes pēkšņi uzradušies aizvakar. Turklāt tā nebūt nav radikāla teorētiska konstrukcija, kuru kāds mēģina uzspiest sabiedrībai. Ja konvencijas kritiķi rūpīgāk paraudzītos apkārt, viņi redzētu, ka tā ir realitāte neatkarīgi no tā, vai Stambulas konvencija tiek pieņemta vai netiek.

Šī ir tāda realitāte, kam nav nekādas vainas. Jomās, kas attiecas uz cilvēka paša privāto dzīvi, cilvēkus nevajag likt kastītēs un mēģināt viņiem iestāstīt, kādiem tiem būtu jābūt. Taču kritiķi, pat nemēģinot saprast, ko īsti nozīmē dzimtes jēdziens, metas uzbrukumā un mēģina šīm idejām pierakstīt paši savas fantāzijas. Viena no tādām: tagad vīrieši brīvi varēšot sevi pasludināt par sievietēm un sievietes – par vīriešiem.

Taču dzimte nav stāsts par vienkāršām un acumirklī maināmām iegribām. Tā nav par izlikšanos par to, kas tu neesi. Dzimte attiecas gan uz to, kā cilvēks sevi identificē, gan arī – kā viņu redz un uztver citi. Tas nav nemaz tik vienkārši maināms.

Satversme un “loģika”

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, viens no konvencijas pretiniekiem, ir stāstījis, ka dokuments pārstāvot “radikālā feminisma ideoloģiju”. Taču šis drīzāk ir mēģinājums izmantot emocionālus apzīmējumus, lai radītu negatīvu priekšstatu par apspriežamo tēmu.

Ideju par “radikālo feminismu” Stambulas konvencijas sakarā ministram ir devis kāds cits dokuments – pašas pirms pāris gadiem viņa ministrijas pasūtītā “juridiskā analīze”, kur visai radošā veidā konvencija tika interpretēta. Ar īstu juridisku analīzi dokumentam gan bija maz sakara, tas bija neakadēmisks un ideoloģiski motivēts sacerējums. Tur cita starpā bija mēģināts minēt dažādus iemeslus, kāpēc Stambulas konvencija ir pretrunā Satversmei un tās preambulai.

Viens no aizkustinošākajiem mēģinājumiem bija šāds. Preambulā rakstīts: “Latvijas tauta [..] godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.” Tam pretī “juridiskajā analīzē” nostādīta tēze no konvencijas: “Vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Seko graujošs secinājums: “Bez Latvijas brīvības cīnītājiem, kuri pārsvarā bija tieši Latvijas vīrieši, mums tagad nebūtu savas valsts. Mēs nevaram godāt savus brīvības cīnītājus, vienlaicīgi pasakot, ka viņi jau toreiz (vēsturiski) apgrūtināja sieviešu pilnīgu attīstību un dominēja pār sievietēm.”

Atzīt, ka vīriešiem vēsturiski ir bijis krietni vairāk varas nekā sievietēm, nenozīmē, ka viņi ar šo varu neko labu nav izdarījuši. Taču vienlaikus brīvības cīnītāju sasniegumi viņiem nesniedz imunitāti pret kritiku. Vēsturiskie notikumi būtu jāizzina un jāizprot to sarežģītībā. Godīga attieksme pret pagātni nenozīmē ignorēt panākumus un labos darbus. Tas nav pretrunā ar preambulu.

Slidenā nogāze

Ar šāda līmeņa interpretāciju, kā arī piepalīdzot reliģiskajam lobijam, kas ar līdzīgiem vēstījumiem apstaigā Saeimas frakcijas, liela daļa partiju nu ir nospriedušas, ka Konvencijas ratifikācija pavēršot vārtus visādām nelaimēm – ar to domājot izmaiņas izglītībā, ģimenes institūtā un tamlīdzīgi.

Ir kāda argumentācijas kļūda, kas pazīstama ar nosaukumu “slidenā nogāze”. Tā izpaužas apgalvojumos, ka notikums “A” novedīs pie notikuma “B”, kurš ir draudīgs un nevēlams. Argu­mentētājs uzmanību virza uz notikumu “B”, kuru daudzi negribētu piedzīvot, – un pats skaidrojums par to, tieši kā “A” izraisīs “B”, paliek otrajā plānā un netiek pietiekami pamatots.

Šajā gadījumā notiek līdzīgi. Konvencijas kritiķi ir izdomājuši, ka dokumenta ratificēšana novedīšot, piemēram, pie viendzimuma laulību legalizācijas. Tas ir visnotaļ pārgalvīgs domu lēciens, it sevišķi tāpēc, ka konvencijas mērķi taču ir pavisam par ko citu. Laulību juridiskais regulējums joprojām ir pašas valsts ziņā.

Protams, arī pati konvencijas ratificēšana negarantēs vardarbības izskaušanu. Taču līdzīgā kārtā jau arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pati par sevi automātiski neievieš cilvēktiesības – šie mērķi ir praktiski jārealizē pašiem cilvēkiem, organizācijām, valdībām.

Konvencija ir dokuments, kurā valstis apliecina atbalstu noteiktām vērtībām un vēlmi risināt noteiktas problēmas. Latvijas politiķu centieni konvencijas un tagad jau vairuma Eiropas valstu idejās saskatīt kaut ko pretlatvisku, pretvalstisku ir cīņa pašiem ar savām iedomām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *