Raksti

Viedokļi

Stabilais politiskais spēks

Jānis Buholcs

Politiskā vide pamazām gatavojas Saeimas vēlēšanām. Dažai labai parlamentā pārstāvētai partijai vēl nāksies krietni cīnīties par savu nākotni, turpretī citu partiju pozīcijas ir stabilas par spīti šādiem tādiem neglaimojošiem notikumiem.

Pašreizējās Saeimas darbības laikā ir būtiski mainījušās dažu partiju pozīcijas. 12. Saeimas vēlēšanās otrajā vietā pēc “Sa­­skaņas” bija “Vienotība”, kas saglabāja premjera amatu. Taču tagad tās pozīcijas ar partijas vadības rokām ir sagrautas. To parāda gan premjera amata zaudējums, gan būtiskais reitinga kritums.

Savukārt Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) šajā laikā ir aizvien vairāk savas pozīcijas nostiprinājusi. Jau 12. Saeimas vēlēšanas šim politiskajam spēkam atnesa vislielāko ietekmes kāpumu Saeimā – astoņas deputāta vietas klāt (lai gan 10. Saeimā viņiem bija aptuveni tikpat daudz vietu cik tagad). Apvienībai paš­laik ir premjera amats, un tā ir otrs populārākais spēks Latvijā uzreiz aiz “Saskaņas”.

ZZS ir acīmredzami prasmīgi savā labā izmantojusi kļūdas, kuras pieļāvusi “Vienotība”. Tomēr ne jau tikai tur slēpjas viņu pievilcība vēlētāju acīs. ZZS spēks ir atbalstītāji, kuriem ne visai rūp neglaimojošie konteksti, kuros ZZS vai ar to saistītie cilvēki nereti parādās medijos.

Piemēram, oligarhu sarunas viesnīcā “Rīdzene”. Pašas sarunas ir pavecas, bet daļa to dalībnieku joprojām ir politiskajā elitē. To vidū ir ZZS pārstāvošais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš, kā apgalvo žurnāls “Ir”, slēpis savas īpašumtiesības uz zemesgabalu Rīgas brīvostas teritorijā un mēģinājis izmantot savus politiskos sakarus, lai īpašumu realizētu. Ministrs šādus apgalvojumus ir nosaucis par meliem un ir uzsvēris, ka ir sniedzis skaidrojumus Valsts ieņēmumu dienestam un Korupcijas novēršanas un apkarošanas dienestam – un valsts institūcijas neko pretlikumīgu konstatējušas nav. Var tikai minēt, vai attiecīgajai publikai šādi skaidrojumi šķita pārliecinoši vai arī skaļie pārmetumi vispār nekad nebija izpelnījušies nopietnu uzmanību.

Viens no galvenajiem sarunu dalībniekiem ir Aivars Lembergs. Viņš savulaik ir bijis pieteikts kā ZZS premjera amata kandidāts, lai gan sarunās, kā vēstīja “Ir”, izteicies, ka neesot “idiots” un premjerministra amats viņam nav vajadzīgs. Tāpat viņš sarunās stāstījis par plāniem veidot valdības koalīciju ar “Saskaņu” – viņš esot licis ZZS vēlēšanu sarakstos neiekļaut deputāta amata kandidātus, kas neatbalstītu šādu sadarbību. Sniedzot liecības parlamentārās izmeklēšanas komisijā, A. Lembergs turpretī stāstīja, ka jau sarunu laikā labi zinājis, ka tās tiek ierakstītas – tāpēc apzināti runājis muļķības. Viņš esot paredzējis, ka sarunu saturs nonākšot “Vienotības” rīcībā, tāpēc veicis šādus māņu gājienus.

Un atkal var minēt – vai ZZS vēlētājus šādi skaidrojumi ir apmierinājuši, vai varbūt prasības pēc skaidrojumiem no viņu puses nemaz nav izskanējušas un šie aspekti viņiem ir vienaldzīgi. Turklāt nav jau tā, ka “Rīdzenes” sarunas būtu vienīgais temats, par ko A. Lembergam pēdējo gadu laikā ir nācies skaidroties ar varas institūcijām. “Kopš 2009. gada Rīgas apgabaltiesa skata krimināllietu, kurā A. Lembergs apsūdzēts kukuļņemšanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un citiem noziegumiem. Arī tam nekādu graujošu seku vismaz uz ZZS kopējo publisko ieredzētību nav bijis.

ZZS līderi, kā redzams, labi apzinās, kas viņu vēlētājam ir svarīgāks par šāda veida problēmsituācijām. Ja zina, ar ko uzturēt pragmatiskas attiecības, tad kopīgā darbā var radīt priekšstatu, ka viss ir tīri labi un visi ir apmierināti. Kad nepieciešams, ar savu atbalstu publiskajā telpā neskoposies Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, kas apvieno vairākus desmitus lauksaimniecības, pārtikas pārstrādes un saistīto nozaru organizācijas. Šie un citi draugi savai publikai pastāstīs, kas ir praktiskā ziņā svarīgākais un kas – tikai politisko konkurentu un skauģu veidotas nomelnošanas kampaņas.

Kā rādās, ZZS spēj izsargāties no likteņa, kādu piedzīvojusi “Vienotība” un pirms tam arī “Zatlera reformu partija”. Šīs partijas vairāk nogremdēja morālais nosodījums, ko to pārstāvju rīcība izsauca vēlētājos – kopumā pelnīti. ZZS acīmredzot prot neiekļūt tādās morālās dilemmās, kas viņu vēlētāju patiesi uztrauc.

Kad notika pastiprinātas diskusijas par Stambulas konvenciju, ZZS Saeimas frakcija ļāvās, lai katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs viņus pārliecina nepiekrist konvencijas ratifikācijai. ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brig­ma­nis iepriekš bija atbalstījis konvencijas ratifikāciju, bet reliģiskā lobija pūliņu rezultātā domas mainījis. Pie viena viņš arī paziņoja, ka ZZS neatbalstīs kopdzīves likumprojektu, kas paredzētu, ka valsts sargā un atzīst arī nelaulātus pārus. Konser­va­tīvākie prāti te ik uz soļa saskata ceļu uz viendzimuma laulību legalizēšanu, un stingra pozīcija pret šādu jautājumu ir efektīvs veids, kā zvejot vēlētāju balsis. Tas nekas, ka šis jautājums nemaz īsti neatrodas politiskajā dienaskārtībā.

Kaut kur pa vidu šīm epizodēm varētu būt meklējama ZZS panākumu atslēga. Mazliet liekulīgas dievbijības (viņi gan ar šo īpaši neizceļas daudzu citu vidū), sadarbība ar tiem, kam nerodas neērti jautājumi, un pāri visam – gadu gaitā politikas reālijās noslīpēta noteiktība, kas neļauj iedegties kādiem iekšējiem un reputācijai bīstamiem konfliktiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *