Raksti

Viedokļi

Sociālie darbinieki nav brīnumnūjiņa visām situācijām

Iveta Rozentāle

Sociālo darbinieku diena novembra otrajā otrdienā tiek atzīmēta pēc Sociālo darbinieku asociācijas iniciatīvas.

Sociālajiem darbiniekiem ir vēl otri profesionālie svētki, pēc Labklājības ministrijas rosinājuma plašāk tos svin martā, kad tiek atzīmēta Pasaules sociālo darbinieku diena, taču lielākā daļa sociālo dienestu vēlas saglabāt arī tradīciju novembrī, atzīmēt svētkus savā kolektīvā, lai rastu iedvesmu turpmākajam darbam.

Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” vadītāja Iveta Sietiņsone skaidro mūsdienu izaicinājumus un virzību:
– Šobrīd sociālajiem darbiniekiem ir svarīgi nepārtraukti pilnveidoties, jo metodes, kas savulaik apgūtas, ne vienmēr der arī šodien. Svarīgi arī veidot sabiedrībā izpratni, ka sociālajā darbā strādā profesionāli, daudzpusīgi izglītoti cilvēki ar plašu skatījumu uz cilvēku problēmām. Viņiem jāprot saredzēt klienta vajadzības no dažādu sistēmu aspektiem, tai skaitā veselības, nodarbinātības, labklājības, izglītības, lai var izvērtēt, redzēt riskus un palīdzētu rast risinājumus. Skumji, kad sabiedrība nievājoši izturas pret sociālajiem dienestiem, kas risina ļoti dažādas un arvien sarežģītākas situācijas, kurās nonācis klients. Līdz ar šādu vispārējo attieksmi pret profesijām, kas sniedz palīdzību, arī cilvēki, kuri nonākuši krīzes situācijās, baidās līdz galam uzticēties speciālistam, lai saņemtu atbalstu. It īpaši skumji noskatīties, ka sievietes, dažkārt pat ar maziem bērniem cieš no dzīvesbiedriem, taču neuzticas sociālā dienesta iespējām palīdzēt risināt šīs vardarbīgās attiecības.

Cilvēks, kas strādā no sirds, bet novērtējuma un paldies vietā saņem sabiedrības nopēlumu, izdeg un pamet darbu sociālajā jomā. Vidējais darbinieku vecums sociālajā dienestā ir 45+. Jauno darbinieku ir ļoti maz. Daļa, kas sāk mācīties, praksē saskaroties ar sarežģītajām situācijām un sabiedrības attieksmi, nepaliek darbā. Tāpēc ir svarīgs darba devēja un sabiedrības paldies.

Sociālais darbinieks pie mums ir jauna profesija, tai vēl nav pat 30 gadu, citviet pasaulē tā sākusi attīstīties jau pirms simt gadiem. Turklāt Latvijā sociālā darba vide radās īpatnēji, vispirms bija profesija, tikai pēc tam,1993. gadā, attiecīga izglītības iestāde, turklāt tā bija privāta, ar dārgu mācību maksu bez valsts pasūtījuma. Tāpēc sākotnēji cilvēkiem radās maldīgs viedoklis, ka sociālais darbs ir pabalstu dalīšana, aprūpēšana un humānā palīdzība. Bet pabalsti ir tikai neliela joma, pamatā sociālais dienests ir profesionāls atbalsts cilvēkiem, kuriem ir problēma un kuri vēlas savu situ­āciju mainīt.

Pagājuši desmit gadi pēc novadu reformas, varam vērtēt, kā mainījusies situācija, kopš Cēsis apvienojušās ar Vaives novadu. Redzams, ka darbs ir kļuvis profesionālāks, toties mazāk laika atliek vienkāršai sarunai ar cilvēku, pārtikas paku un humānās palīdzības dalīšanai, pasākumu un ekskursiju organizēšanai, kas arī ir svarīgas, bet nav profesionāls sociālais darbs. Un cilvēkiem grūti to saprast, jo vientulība ir problēma, īpaši laukos. Bet to labi risinām sadarbībā ar Sarkano Krustu, noslēgta vienošanās par vientuļo senioru apmeklēšanu vismaz reizi mēnesī. Šo pakalpojumu vajadzētu vēl vairāk aktivizēt, to arī darīsim.

Sabiedrībā un citās institūcijās uz sociālo dienestu tiek liktas lielas cerības un sagaidīti brīnumaini rezultāti, bet problēmu risināšanā tas bieži tiek iesaistīts pēdējais. Tagad Labklājības ministrijā izveidota darba grupa, kas strādā pie bērnu tiesību aizsardzības sistēmas uzlabošanas, jo konstatēts, ka saistībā ar bērnu tiesību ievērošanu nepietiekami tiek risinātas lietas tieši vietās, kur problēmas rodas.

Bērnam un ģimenei jāpievērš uzmanība jau no laika, kad mamma kā grūtniece satiekas ar ginekologu, kad ir vizītes pie ģimenes ārsta, kad bērns uzsāk gaitas pirmsskolā utt. Katram speciālistam jāredz bērna vajadzības, ja šajā ziņā ir problēmas, jāinformē arī sociālais dienests. Vairāk jāpievērš uzmanība ne tikai bērna pamatvajadzību nodrošināšanai, bet arī bērna un vecāku attiecībām, prasmēm, piesaisti. Ja vecākiem nav prasmju, nav emocionālās piesaistes, tas jau ir potenciālais risks iespējamām problēmām nākotnē. Lai nav tā, ka pie sociālā dienesta vēršas, kad bērns jau ir pusaudžu vecumā un viņam ir nopietnas un ilgstošas problēmas.

No sociālā dienesta reizēm tiek sagaidīta brīnumnūjiņa, kas desmit gados samilzušu problēmu un krīzi varēs atrisināt uzreiz un tagad, lai gan tam nepieciešams vismaz puse no laika, kurā problēmas eksistējušas. Tāpēc nepieciešama izpratne par sociālā darba robežām, atbildību, kura jādala un kuru nevar atstāt tikai uz soci­ālā dienesta pleciem. Dažādu organizāciju sadarbība ļauj strādāt veiksmīgāk. Šobrīd Pārresoru koordinācijas centrs izstrādājis rīcības programmu ar ļoti fantastisku modeli, kas jau valdībā akceptēts, bet kam vēl meklē finansējumu. Tajā liels uzsvars tiek likts uz uzmanības pievēršanu jau no bērniņa ieņemšanas un piedzimšanas brīža, tālāk bērnudārzā un skolā, runāts par katras institūcijas pienākumiem paplašināti. Ja izdotos ieviest vismaz 50% no programmā ietvertā, tad sociālajam dienestam darbs samazinātos par 70%.

Lai preventīvi strādātu ar ģimenēm,dienestā darbojas vecāku atbalsta grupas, jo statistika liecina, ka diemžēl ne visi vecāki izprot, ko nozīmē bērna audzināšana, ka tā nav tikai pamatvajadzību nodrošināšana un tā nav arī pāraprūpe un visatļautība. Pats svarīgais ir kopā būšana, nedalīta uzmanības veltīšana katram bērnam un katru dienu.

Svarīgs aspekts arī turpmāk ir sociālo darbinieku izglītība, tā ir pārāk akadēmiska, vairāk jāiekļauj profesionālā un praktiskā pieredze. Tā kā valstī sociālo darbinieku trūkst, patlaban ir 500 vakanču, iespējams, darbinieki četru gadu vietā var mācīties īsāku laiku, bet ar nosacījumu, ka tiek apgūta profesijai nepieciešamā te­orija, kā arī praktiskās iemaņas.

Kopumā vērtējot, sociālā darba attīstībai redzu pozitīvu nākotni. Tuvākajā piecgadē, desmitgadē situācija varētu mainīties. Taču, lai viss noritētu arvien sekmīgāk, jābūt vienotai ne tikai sociālo darbinieku, bet arī pašvaldības iestāžu un iedzīvotāju izpratnei un sadarbībai.

Katram sociālajam darbiniekam vēlos pateikt paldies par darbu, izturību, iejūtību un spēju smaidīt pat piektdienas vakaros. Vēlu veiksmi, radošumu un spēju neizdegt, novēlu – padomājiet arī par sevi un savām vajadzībām! Tāpat vēlu pašvaldību un dienestu vadītājiem novērtēt savus darbiniekus un pēc iespējas biežāk pateikt paldies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *