Raksti

Viedokļi

Reģionālais medijs – vietējās varas līdzsvarotājs

Andra Gaņģe

Latvijas reģionālo mediju pastāvēšana un tātad arī varas līdzsvars reģionos ir nopietni apdraudēts – ar šo atziņu sākas reģionālo mediju atklātā vēstule valsts augstākajām amatpersonām.

Pētījumā “Varas līdzsvars un kontrole Latvijas pašvaldībās”, kas tapa pirms dažiem gadiem, atzīts, ka svarīgs priekšnoteikums varas līdzsvaram, kontrolei un labai pašvaldību pārvaldei ir aktīva vietējās sabiedrības iesaiste, politisko partiju atbildība par reģiona politiķu darbu un kvalitatīvs žurnālistu darbs, bet pētījuma veicēji atzinuši, ka no nosauktajiem ar šo pienākumu spējuši tikt galā tikai reģionālie mediji un to žurnālisti.
Ne sevi slavējot, ne peļot, jāatzīst, ka reģionālie laikraksti Latvijā ir galvenie, kas vētī un stāsta par lauku, mazpilsētu paš­valdību rīcību un atbildību, par šo teritoriju iedzīvotāju problēmām, kas ne vienmēr ir tik vispārināmas, kā tas šķiet no galvaspilsētas skatupunkta. Nacionālā līmeņa mediju skatījums nav un tam arī nav jābūt tik lokālam. Taču kādam “sargsunim” jābūt arī šajā līmenī.

Protams, ne vienu vien gadu desmitu drukātos medijus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē no cilvēku ieradumiem, kā uzzināt jaunumus, izspiež gan sen pazīstamais radio un televīzija, gan internetā rodamās visdažādākā uzticamības līmeņa vietnes. Reģionālie laikraksti jau pasen saņēma vēl vienu konkurentu, proti, pašvaldību drukātos izdevumus, kas zem lozunga “informējam iedzīvotājus” paliek arī rakstus, kuri ietiecas žurnālistikas līdzībās, reizē veikli “iebarojot” lasītājam valdošā spēka pozitīvo pienesumu, bet, protams, ne vārda nesakot par trūkumiem. Par mūspuses novadiem, kas savulaik veidoja vēsturisko Cēsu rajonu, gan to nevar teikt, pašvaldības izdevumus veido akadēmiskus, akcentējot tieši savas funkcijas. Tomēr dažos lasāmi darba sludinājumi (formulēti kā atbalsts uzņēmējiem), līdzjūtības sēru gadījumos. Vai tas ir piederīgi pašvaldības izdevumiem, protams, var diskutēt. Vien jāpiebilst, ka ir pilsētas, novadi, piemēram, Jelgava, Iecava, kur pašvaldību izdevumi iznāk vairākas reizes mēnesī, tajos publicē pat televīzijas programmu. Tā faktiski tiek iznīcināts neatkarīgs vietējais medijs, iedzīvotāji par savu paš­valdību saņem vien tieši vai netieši cenzētu informāciju.

Par šo jautājumu runāts jau gadiem arī visaugstākajos līmeņos, tas skatīts Saeimā, bet reāli panākts nav gandrīz nekas. “Joprojām vairums pašvaldību izdod un bez maksas izplata savas ”avīzītes”, joprojām šo mediju drukātajās un arī interneta versijās tiek ievietotas reklāmas, joprojām ir pašvaldības (piemēram, Iecava, Ilūkste), kuru izdevums tiek izplatīts par maksu un ir pat abonējams. Joprojām šie izdevumi imitē reāla medija izskatu un saturu un nodarbojas ar pie varas esošo politiķu slavināšanu, arvien palielinot šī izdevuma lappušu skaitu,” teikts reģionālo mediju vēstulē.

Vēl viena ilgi milzusi un joprojām ar neskaidru risinājumu ir abonētās preses piegādes problēma. Saprotams, “Latvijas Pasts”, kaut valsts akciju sabiedrība, ir komercuzņēmums, tam jārēķina, cik kas maksā un jāskaita nauda, lai uzturētu lielo pasta tīklu. Tā gadu pa gadiem tas ietekmējis tieši laikrakstus. Cilvēkiem bija paradums lasīt avīzi no rīta pie brokastu kafijas vai tējas, taču nodrošināt tik agru piegādi lauku reģionos ar noteikto abonēšanas maksu nebija iespējams. Piegādes tīklu optimizēja, nu jau sen avīzes daudzviet laukos un arī dažviet mazpilsētās piegādā pēcpusdienā. Ne viens vien no avīžu abonēšanas atteicās, īpaši jau strādājošie, kas preses izdevumiem acis uzmest varēja darbavietā. “Latvijas Pasts” saka – piegādes laikus var samazināt, avīzes varētu saņemt arī daudz agrāk, vien – vai abonents par to apņemsies maksāt? Jau par tagadējo piegādi lauku apvidos valsts akciju sabiedrība saņem valsts kompensāciju. (Ja tās nebūtu, preses piegāde maksātu daudz, daudz dārgāk, visticamāk, cilvēki abonēšanu nevarētu atļauties.) Problēma ir tā, ka gadu no gada sarunas par šo kompensāciju tiek risinātas kā ārkārtas jautājums, nav izstrādāta ilglaicīga politika. Katru gadu atkal un atkal notiek diskusijas, kas, protams, rada satraukumu visiem preses izdevējiem, bet īpaši var ietekmēt reģionālos. Nacionālo drukāto mediju priekšrocība ir tā, ka auditorija ir visa valsts, “lielās” avīzes daudzviet pērk arī mazumtirdz­niecības vietās, savukārt reģionālo laikrakstu lasītāji ir noteiktas, ne pārāk lielas, galvenokārt lauku teritorijas iedzīvotāji, kur mazumtirdzniecība ir niecīga. Do­māju, ne tikai “Druva” var apgalvot, ka lauku cilvēki preses izdevumus galvenokārt abonē.

Jāatzīst, “Druva”, pateicoties lasītāju atzinībai mūsu žurnālistu gatavotajiem materiāliem, jūtas samērā stabili. Abonentu skaita ziņā joprojām esam pasūtītākais reģionālais laikraksts Vidzemē un otrais valstī, tā liecina Latvijas Preses izdevēju asociācijas apkopotā informācija. Taču jautājums jau nav par kādu konkrētu izdevumu, jautājums ir par Latvijas informatīvo telpu kopumā. Vai to veidojam demokrātiskai sabied- rībai un valsts drošībai atbilsto- šu? q

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *