Raksti

Viedokļi

Politiskās kombinācijas

Jānis Buholcs

Vienas no ievērojamākajām pēdējā laika pārmaiņām Latvijas politiskajā vidē ir segmentā, kam ir spēcīgas pozīcijas nelatviešu vidū. “Saskaņa” mēģina sevi parādīt kā mazāk saistītu ar Krieviju, savukārt eiroparlamentāriete Tatjana Ždnoka grasās nolikt mandātu, lai vēlēšanu kampaņā palīdzētu Latvijas Krievu savienībai.

“Saskaņai” jau tagad ir vairāk deputātu vietu Saeimā nekā jebkurai citai partijai, un tā tas bija arī iepriekšējās Saeimas laikā. Tomēr piepildīt katras partijas mērķi – tikt pie varas – viņiem tā arī nav izdevies. Ir skaidrs, ka tā šos centienus turpinās.

Pēdējā laikā “Saskaņas” iekšienē ir jūtama zināma rīvēšanās. Piemēram, pērn partijas vadība sa­ķildojās ar no sava saraksta ievēlēto Rīgas domes deputātu Ruslanu Pankratovu un neiekļāva viņu pašvaldību vēlēšanu sarakstā. For­mālais iemesls – politiķa līdzdalība nelegālas finanšu piramīdas popularizēšanā. Pats R. Pan­kra­tovs gan pamanījās šīs nesaskaņas pavērst pavisam citādi – “Sas­kaņas” līderis Nils Ušakovs viņu esot sodījis par krievvalodīgo interešu aizstāvēšanu. Šāda interpretācija parādījās arī vairākos Krie­vi­jas medijos. Pa gabalu varēja izskatīties, ka “Saskaņa”, kam kriev­valodīgie tradicionāli ir bijuši vieni no svarīgākajām vēlētāju grupām, patiesībā ir pret krieviem.

Pērn “Saskaņa” pavēstīja, ka tās līgums ar Krievijā valdošo partiju “Vienotā Krievija” vairs nav aktuāls. Oficiālais skaidrojums – “Saskaņa” tagad ir daļa no Eiro­pas Sociālistiskās partijas un šī organizācija attiecības ar politiskajām partijām ārpus Eiropas veido centralizēti. Taču nevar ignorēt, ka šāda līguma pastāvēšana līdz šim bija viens no argumentiem, ko nosacīti latviskās partijas mēdza izmantot, lai pamatotu “Saskaņas” neaicināšanu valdībā. Nekādas nožēlas par iepriekšējo sadarbību “Saskaņai” gan nav. N. Ušakovs ir uzsvēris, ka līgums ir bijis efektīvs instruments, kas ļāvis veidot konstruktīvas attiecības gan ar Krieviju kopumā vai ar atsevišķiem tās reģioniem.

Pēc paziņojuma par to, ka līgums vairs nav spēkā, atkal izskanēja šāda tāda iekšējā pretestība. Eiroparlamentārietis Andrejs Mamikins, kurš pārstāv “Sas­kaņu”, drīz vien paziņoja, ka līguma pārtraukšana ir kļūda un brīdināja, ka “Dialogā un draudzībā balstītā līguma ar “Vienoto Krieviju” pārtraukšana nosūta vēlētājiem nepareizu signālu”.

Kur ies vēlētāji, kam nepatiks šādi signāli? Viņiem būs alternatīva – Latvijas Krievu savienība, ko agrāk sauca “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”. Šī organizācija, domājams, tagad vēl aktīvāk mēģinās ieņemt tieši uz krievvalodīgajiem orientēta politiskā spēka nišu. T. Ždanoka ir viena no šīs partijas līderēm un no tās ir ievēlēta Eiropas Par­la­men­tā. Tas, ka viņa ir strādājusi jau trīs Eiroparlamenta sasaukumos, daudz ko pastāsta par viņas joprojām spēcīgajām pozīcijām arī Latvijā. Tomēr vismaz patlaban viņai nav iespēju tikt ievēlētai Saeimā. Saskaņā ar vēlēšanu likumu šādu tiesību nav cilvēkiem, kas pēc 1991. gada 13. janvāra ir darbojušies Komunis­tis­kajā partijā.

Organizācijai izdevību par sevi un savām nostādnēm atgādināt ir devusi iecere skolās pāriet uz mācību valodu latviešu valodā. Krievu savienības līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs, kurš Eiroparlamentā nomainīs Tatjanu Ždanoku, ir solījis plašus protestus. Krievu skolu aizstāvji nelikšoties mierā, iekams valdība un Saeimas deputāti neatteikšoties no ieceres reformēt mazākumtautību izglītību. Iepriekšējās vēlēšanās Latvijas Krievu savienība nepārvarēja piecu procentu barjeru. Tagad tā mēģina no jauna “uzsildīt” izglītības valodas jautājumu, kas savulaik sabiedrībā izraisīja lielu rezonansi.

Ne viens vien politisko procesu vērotājs šajās transformācijās ir centies saskatīt kādu lielo plānu, kā “Saskaņu” beidzot iedabūt valdībā. Viņi aiz partijas samiernieciskajiem signāliem redz izlikšanos, “īstās” iedabas slēpšanu. Paš­laik ir arī citi apstākļi, kas “Sas­kaņas” izredzes palielina. Iepriekš tik spēcīgā partija “Vienotība” tagad drūp, un ievērojams segments tās vēlētāju, visticamāk, izvēlēsies ko citu. Ko tieši? Daļa balsos par kādu citu no varas partijām, daļa par kādu no jaunajām, bet tās vēl joprojām nav pārāk populāras, bet daļa tagad varbūt ar citām acīm paskatīsies uz to pašu “Saskaņu”, ja tā turpinās “pareizi” runāt.

Tomēr, vērojot politiskās spēles, der paturēt prātā arī to, ka – ja reiz kādi mūsu kaimiņi prāto dažādas kombinācijas, kā ietekmēt iekšpolitisko vidi, viņiem nebūt nav jāliek visas kārtis tikai uz partijām, kas uzrunā krievvalodīgos. Paraugoties kaut vai uz Eiropas valstīm, var redzēt ne vienu vien piemēru, kur simpātijas pret Krievijas režīmu izsaka politiķi vai partijas, kam krievvalodīgo tēma vispār nav aktuāla.

Tāpēc viens no potenciālajiem scenārijiem arī Latvijā var būt pavisam citāds. Ne jau tikai krievvalodīgo vidū populāras partijas un ne jau tikai savas saiknes ar Kremli atklāti deklarējušās partijas var izdarīt to, kas kādam nezināmajam ir nepieciešams. Ja pieņemam, ka Kremlim nudien ir nopietnas intereses Latvijā, tā rīcībā ir pietiekami daudz resursu, lai likmes liktu ne jau tikai uz dažiem politiķiem no vienas vai pāris partijām.
Tā, protams, ir tikai hipotēze. Taču, mēģinot skatīties cauri dažādu politisko spēku lielajiem plāniem, uzmanības horizontu der paturēt plašāku.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *