Raksti

Viedokļi

Plaisas padziļināšana

Sallija Benfelde

Pēc Latvijas Televīzijas ziņu dienesta pasūtījuma veiktās pētījumu centra SKDS aptaujas rezultāti par to, vai iedzīvotāji uzticas oficiālo iestāžu un speciālistu paustajam par Covid-19, nepārsteidz.

 

Tie parāda, ka iedzīvotāji vairāk uzticas speciālistiem nekā politiķiem un ka krievvalodīgie vairāk tic Jurijam Perevoščiko­vam, savukārt latviešu valodā runājošie – Ugam Dumpim. Tas, ka krievvalodīgajai auditorijai ir citi kritēriji un valsts paustā informācija gandrīz netiek ievērota, bija labi redzams krīzes sākumā – kamēr Krievijas prezidents Putins neaicināja uzmanīties, jo vīruss ir bīstams, daudzi ierobežojumus klaji ignorēja. Citiem vārdiem sakot, Covid -19 krīze vēlreiz spilgti apliecināja, ka Latvijā dzīvo divas atšķirīgas kopienas ar acīm­redzot pilnīgi atšķirīgu izpratni par jebko valstī notiekošo.

Jāteic, populārāko un nepopulārāko ministru sarakstā SKDS aptaujā nav paguvis iekļūt ministrs, kurš, manuprāt, ir paveicis lielu darbu, lai plaisa starp abām kopienām tikai padziļinātos. Proti, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens ar atšķirīgo pieeju, ko atļaut vai neatļaut, atzīmējot 4. un 9. maiju, manuprāt, ir ļoti skaidri novilcis robežu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt viena vai otra kopiena. Latvijas otrajā dzimšanas dienā, 4. maijā, noteiktie ierobežojumi bija jāievēro visiem, tas bija pašsaprotami, jo tie ieviesti ne jau politisku, bet gan epidemioloģisku apsvērumu dēļ. Diem­žēl 9. maijā tika prasīta noteiktā divu metru distance, bet pulcēšanās ierobežojumi tika ignorēti. Protams, pārmest policistiem, kuru pie Uzvaras pieminekļa netrūka, ir nevietā, jo viņi tikai izpildīja pavēles.

Laikam ir veltīgi mēģināt saprast iekšlietu ministra pamatojumu, kāpēc cilvēki pie Uzvaras pieminekļa Rīgā drīkstēja pulcēties un viņiem bija jāievēro tikai noteiktā divu metru distance. Skaidrojumi, ka tādos svētkos policija taču nevar likt barjeras un ka tad jau būtu vajadzīgi arī policijas suņi un vēl kaut kādi papildlīdzekļi, izklausījās vismaz dīvaini. Domāju, ka premjerministra Krišjāņa Kariņa, tāpat kā Saeimas deputātu prasība ministram sniegt paskaidrojumu par Valsts policijas darbu 9. maijā nekādu skaidrību neviesīs, jo, domāju, tas nemainīs politiķa S.Ģir­ģena domāšanas veidu un izpratni par tiesiskumu. Protams, var pieprasīt iekšlietu ministra demisiju, bet nedomāju, ka tas ir iespējams. KPV LV nav uzticamākais koalīcijas valdības partneris, un vēl lielāka valdības “šūpošanās” krīzes laikā ir bīstama.

Tomēr tiesiskuma un epidemioloģiskās drošības neievērošana nav vienīgā problēma. Ma­nuprāt, nopietnas notikušā sekas ir plaisas un savstarpējās nepatikas padziļināšanās starp abām kopienām. Diskusijas sociālajos tīklos liecināja, ka zināšanas par Otro pasaules karu un tā vēstures interpretācija ir tik dažāda, ka varētu domāt – katrs runā par pavisam citu karu. Vienas kopienas miermīlīgākie diskutētāji atgādināja, ka Otrā pasaules kara beigas Eiropā atzīmē 8. maijā, otri atbildēja, ka arī Vācijā atzīmē kara beigas. Pēc atgādinājuma, ka Vācija atzīmē 8., nevis 9. maiju, sekoja atbildes, ka jādzīvo taču draudzīgi, nav nozīmes, kāda katram tautība un pilsonība, un ka galvenais ir tas, ka karš beidzās. Tālāk sekoja iebildes, ka Latvijā vienu okupāciju nomainīja otra un ka karu sāka Staļina un Hitlera vienošanās, tādēļ Latvija var atzīmēt to, ka beidzās Otrais pasaules karš, bet ne jau Lielā Tēvijas kara beigas, kas iezīmēja Latvijas okupāciju. Turklāt karš sākās ne jau ar Hitlera iebrukumu Baltijā, bet agrāk, sadalot Poliju starp Vāciju un PSRS. Tālāk sekoja izaicinoši paziņojumi, ka krievu valoda ir varena un daudz vērtīgāka par latviešu valodu, ka karu “uzvarējām mēs, nevis kaut kādi Rie­tumi”. Diskusiju tālākais atstāsts nav nepieciešams – abu pušu pārstāvji atvadījās ar vērtējumiem “fašisti”, “šovinisti”, “Sta­ļina sekotāji” un tamlīdzīgi.

Tas, ka daudzi nezina vai negrib zināt Otrā pasaules kara vēsturi un savos prātos, sekojot Putina paustajai ideoloģijai, labprāt “pārraksta” vēsturi, nav nekas jauns. Biedējoši ir tas, ka daudzi no viņiem dzīvo mums blakus un šādi pasākumi uzjundī ikdienā piemirsto vai noslēpto pārākuma sajūtu, nepatiku, pat naidu pret Latviju. Un, protams, arī latviešu kopiena tā zaudē vēlmi veidot kopīgu pilsonisko sabiedrību ar kopīgām vērtībām, un sabiedrībā joprojām pastāv divas frontes puses, kas varbūt var vienoties, cepot šašliku un dzerot alu Jāņos, bet ne veidojot kopīgu Latviju.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *