Jaunā valdošā koalīcija ir tapusi, tā ir tāda, kāda ir, jo jau vairākas reizes esmu rakstījusi, ka no tiem, ko Latvijas pilsoņi ievēlēja, neko labāku izveidot nevar. Tiesa gan, par dažiem politiķiem pašlaik jautājumu ir vairāk nekā atbilžu un nav teikts, vai tās jebkad saņemsim.

Lielie kultūras, mākslas un mediju pārstāvju protesti novērsa Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķa Gunāra Kūtra nokļūšanu kultūras ministra amatā. Zinot, cik ļoti Aivars Lembergs “mīl” visus, kuri nedara tieši to, kas viņam vajadzīgs, un ka šīs nozares jau tagad nav dāsni atalgotas, bija nopietnas bažas, ka turpmāk to vispār var zaudēt, ka tiks atrasti veidi, kā neļaut, aizliegt utt. Protams, Lembergam vairs nav tādas ietekmes kā agrāk, bet tad rodas jautājums, ko profesionāls, augsti kvalificēts jurists dara ZZS? Kūtrim nereti pārmet, ka viņš 1982. gadā (līdz perestroikai bija vēl pieci gadi) iestājās Komunistiskajā partijā, bet to var pārmest ļoti, ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Daudzi gribēja saglabāt vai iegūt darbu profesijā, kurā vēlējās strādāt, un tad mīļā miera labad iestājās partijā. Iespējams, tā darīja arī Kūtris, jo no 1982. līdz 1985. gadam bija toreizējās Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes Kriminālistikas laboratorijas vadītājs, pēc tam līdz 1990. gadam strādājis fakultātes Kri­mināltiesisko zinātņu katedrā kā vecākais pasniedzējs. Domāju, savulaik Kūtra biogrāfija tika pārbaudīta visai rūpīgi, jo viņš esot papildinājis zināša­nas Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) Nacionālajā akadēmijā ASV, Federālo tiesībsargājošo iestāžu apmācību centrā ASV un Japānas Tieslietu ministrijas Pētījumu un apmācību institūtā. Viņa biogrāfija noteikti tika vētīta, arī pirms viņš sāka strādāt Satversmes tiesā. Tiesa gan, 14. Saeimas vēlēšanās informācijā par savu izglītību viņš norādījis tikai skopas rindiņas par Latvijas Universitāti, bet par iepriekšējo Saeimu vēlēšanām internetā atrodamajā Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) informācijā par deputātu kandidātiem sīkākas informācijas vairs nav. Lai kā tur arī būtu, diez vai Kūtris būtu varējis nostrādāt desmit gadus Sa­tver­smes tiesā ar aizdomīgu biogrāfiju. Protams, tas, ka cilvēks bijis kompartijā, joprojām liek uzdot jautājumus. Varētu vēl saprast, ka savulaik Kūtris iestājās Ingunas Sudrabas izveidotajā un vadītajā partijā “No sirds Lat­vijai”, viens no kuras dibinātājiem bija arī Kūtris un no kuras Kūtris arī tika ievēlēts Saeimā. Galu galā arī jurists var vēlēties kaut ko ātrāk mainīt uz labu. Bet jau pavisam nesaprotami un neizskaidrojami ir tas, ka 2018. gadā augsti kvalificēts jurists piesakās kandidēt no partijas saraksta, kuras faktiskais līderis tiek apsūdzēts smagos noziegumos, un 2022. gadā, kad šis līderis jau ir notiesāts pirmajā instancē, atkal grib un kandidē no tā paša ZZS saraksta.

Saeimas Prezidija priekšsēdētājs ir otrā persona aiz Valsts prezidenta, bet tas nenozīmē, ka tā pilnvaras ļauj iejaukties kādas ministrijas darbā. Citiem vārdiem, Saeimas priekšsēdētājs nav izpildvaras daļa, tādēļ izskanējušajam uztraukumam par to, ka tagad, esot tik augstā amatā, Kūtris varēšot “diriģēt” arī kultūras nozari, nav īsta pamata. Manuprāt, jautājums drīzāk ir par Gunāra Kūtra morāles un ētikas latiņu un kādu iemeslu dēļ viņš to ir gatavs pārkāpt vai pat jau ir pārkāpis. Nedomāju, ka viņš paudīs Latvijas ārpolitikai neatbilstošas idejas, jo kā jurists labi zina un saprot, ka Saeimas priekšsēdētājam jāpauž Latvijas pieņemtās un visos jautājumos apstiprinātās pamatnostādnes.