Raksti

Viedokļi

Pēcsvētku garša

Sallija Benfelde

Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētki izskandēti. Skaitļi par aizvadītajiem svētkiem, kaut iespaidīgi, tāpat kā stāsti un videoieraksti nespēj pilnībā atainot to spēku, kas plūda no lielā kopkora.

Klausoties skudriņas skrēja pa muguru, dziesmas likās kā milzu paisums, kas paņem sev visu līdzi. TV tiešraide savukārt ļāva redzēt, ka ar asarām acīs bija gan dziedātāji, gan klausītāji. Šķiet, tāda kopības, spēka un prieka sajūta jau bija piemirsusies, arī Rīga svētku nedēļā bija kļuvusi latviska, krāsaina un priecīga. „Ideālā Latvija” – tā daudzi sacīja par aizvadīto svētku nedēļu.

Protams, profesionāļu vērtējumi par programmu, dziesmu un deju izpildījumu, tāpat par svētku organizēšanu vēl būs, tomēr nozīmīgākais ir tas, kas ar mums notika svētku nedēļā – mēs atkal sajutāmies lieli, vareni un prieka pilni, un gaišā pēcsvētku sajūta vēl nav zudusi arī tagad. Tiesa, dažs rūgtuma brīdis gan palicis atmiņā, jo Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runas, atklājot „Māras zemes” un „Zvaigžņu ceļā” koncertus, bija tik blāvas un stostīgas, ka lika domāt – prezidents nejūtas labi un tikai pienākuma dēļ uzņēmies teikt runas. Skumji, protams, ka nevaram svētkos lepoties ar savu prezidentu, bet svētkus tas nemainīja, un tie paliks atmiņā kā spēka un prieka avots.

Pēc svētkiem, priecājoties un atceroties lielo kopības sajūtu un gaišo enerģiju, kas plūda no dalībniekiem un klausītājiem, gribas vaicāt – kādēļ mēs tā neprotam vienmēr, ejot savas ikdienas gaitas? Mēs tiešām varam un protam, ja vien gribam, bet kur tas pazūd? Kāpēc sakām par savu Latviju, ka tā ir zaudēta valsts, ka mums neizdodas un ka viss kļūst sliktāk? Latvijas simtgades dziesmu un deju svētki pierādīja, ka tā tas nav, ka Saule tiešām ir mūsu Māte, bet Pērkons – mūsu Tēvs, kā dziedam Mārtiņa Brauna dziesmā „Saule, Pērkons, Daugava”.

Tikmēr vasara jau iet uz otro pusi, tuvojas rudens un 13. Saeimas vēlēšanas. Aiziet nobalsot – tas, manuprāt, pirmām kārtām ir pienākums katram pašam pret sevi, pret savu dzīvi. Nav tā, ka to ietekmē tikai dažas mūsu izvēles – piemēram, darbs, bet pārējās nemaina neko vai tikai mazliet. Izvēle piedalīties vēlēšanās nav stāsts par to, vai kāds grib vai negrib atgriezties Latvijā, nav stāsts par to, cik ļoti mīlam šo zemi, bet dažkārt nemīlam valsti. Tas ir stāsts par to zemes stūrīti, kur var atgriezties vienmēr, un par to vienīgo vietu uz Zemes, kurā latviešu valoda ir valsts un tautas valoda. „Latvieši grib nosargāt savu tautiskumu, saglabāt savu Dzimteni, savu Latviju nesadalītu, tie grib gūt pilnīgu iespēju un brīvību, lai varētu paši vadīt un veicināt savu nacionālo, kultūras un ekonomisko attīstības gaitu”, rakstīja Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste 1917. gadā. Tagad mēs to varam, un neticu, ka šī vēlme, par kuru raksta Čakste, ir zudusi. Tāpat nekad nopietni nav izklausījies daudzu paus­tais, ka vēlēšanas neko nevar mainīt. Ja mēs neesam gatavi nopietni vērtēt savus politikas elkus, ja neesam gatavi pārvarēt dažu labu savu aizspriedumu un domāt, ko nozīmē partiju solījumi, tad mainīties nekas nevar. Gaidāmās vēlēšanas savā ziņā ir interesantas, jo pēdējā laikā biežāk nekā pirms iepriekšējām vēlēšanām izskan aicinājumi mainīt pie varas esošos, pārliecība, ka vajadzīgi jauni politiskie spēki. Šķiet, mēs visi zinām savulaik Raiņa rakstīto: „Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs”. Lai cik ļoti mēs brīžam apvainojamies uz savu valsts pārvaldi, lai cik pamatoti arī būtu pārmetumi, ko tai ik pa laikam veltām, ir taču skaidrs, ka pats no sevis nekas nemainās, un sava roka ir jāpieliek katram.

Arī vēlēšanas var kļūt par varenu spēku – atcerēsimies kaut vai referendumu par latviešu valodu. Referenduma rezultātu paziņošana bija kā dvēseles svētki, tā bija apziņa un pārliecība, ka mēs esam un varam lemt paši par sevi un savu nākotni. Galu galā valsts – tie esam mēs, bet politiķi ir tikai uz laiku mūsu iecelti pārstāvji.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *