Raksti

Viedokļi

Par viedokļiem un puspatiesībām

Sallija Benfelde

Katram ir tiesības uz savu viedokli, un bieži vien publiski tiek izplatīta melīga vai smalki “rediģēta” informācija – to, šķiet, pamanījuši gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji, kuru saziņa ar ārpasauli neaprobežojas tikai ar “kaimiņi teica”. Tomēr atšķirt viedokļus no apzinātiem meliem vai puspatiesībām kļūst aizvien grūtāk.

Viens no spilgtākajiem pēdējā laika viedokļu, puspatiesību un melu kokteiļiem ir stāsts par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) rīkoto Latvijas Televīzijas (LTV) valdes konkursu. Līdz šim brīdim NEPLP valdes priekšsēdētāja Dace Ķezbere stingri apgalvojusi, ka konkurss noticis likumīgi, lai gan atbildēt uz jautājumiem tā īsti nespēja arī otrdienas Latvijas Radio (LR) raidījumā “Krust­punk­ti”’. Nedaudz vēlāk, kad kļuva zināms Saeimas Juridiskās komisijas atzinums – NEPLP, rīkojot konkursu uz Latvijas Televī­zijas (LTV) valdi, nav vadījusies pēc atbilstošajām likuma normām–, Ķezberes kundze atzina, ka pēc visa, kas saistībā ar padomes izraudzīto LTV valdes priekšsēdētāju izskanējis publiskajā telpā, viņa padomātu, vai vēlreiz balsot par Eināru Gielu. Gribot negribot bija jāatceras kāda britu parlamentārieša nesen sacītais pēc semināra par muitas ūniju, proti, seminārs bijis ļoti noderīgs, bet kāpēc tajā stāstītais neesot bijis zināms jau pirms diviem gadiem?!

Protams, atliek tikai vaicāt, kā NEPLP varēja nezināt, ka uz viņiem kā uz kapitāldaļu turētājiem attiecas ne tikai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma normas, bet arī Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma normas. Jebkurā gadījumā – neatkarīgi no uzskatiem un viedokļiem būtiski būs prokuratūras sāktās pārbaudes rezultāti.

Kā savdabīgu anekdoti nākas vērtēt Guntas Līdakas pausto, atkāpjoties no NEPLP. Līdakas kundze apgalvoja, ka to dara politiķu milzīgā spiediena dēļ. Acīmredzot Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA), LTV, LR, arī LTV3 raidījuma “Nekā personīga” žurnālisti pēc Līdakas kundzes domām ir politiķi.

Interesanti viedokļi, protams, tiek pausti arī daudzos citos jautājumos. Tā bijusī Saeimas deputāte Inguna Sudraba, tagadējās partijas “Atmoda” līdere, uzskata, ka līdzšinējie lēmumi Eiropas Parla­mentā (EP) nav pieņemti Latvijas un Latvijas cilvēku interesēs un veicinājuši “teritorijas iztīrīšanu no cilvēkiem”. Tas nav nekas jauns, ka visu Latvijas problēmu cēlonis ir Eiropas Savienība un Eiroparlaments. Domāju, vietā ir Vācijas Bundes­tāga deputāta Folkmāra Klaina zinātniskās līdzstrādnieces, latvietes Elzas Paegles sacītais: “Ar Eiropas Savienību ir līdzīgi kā ar veselību – kamēr mums tā ir, to nenovērtējam.”

Ir viedokļi, kuri neizklausās īpaši politiski, tāpēc tiem droši vien uzticas vairāk nekā, piemēram, atziņām par Eiropas Savienību. Ne reizi vien publiski tiek apgalvots, ka darbaroku trūkums ir tādēļ, ka daļa Latvijas iedzīvotāju ir slinki un mierīgi dzīvo no pabalstiem. Šonedēļ līdzīgu viedokli “Rīga TV24” pauda arī Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Ar­mands Krauklis “Preses klubā”. Pabalsti esot mazi, bet izdzīvot ar tiem varot, un ir cilvēki, kuri vienkārši negrib strādāt. Vai viss ir tik vienkārši? Vai starp nestrādājošajiem, kuriem ir trūcīgā statuss, visi ir sliņķi? Valsts noteikusi, ka trūcīgā statuss piešķirams tad, ja personas (arī bērnu, ja tā ir ģimene) ienākumi mēnesī ir mazāki par 128 eiro. Valsts garantētais iztikas minimums (GIM) ir 53 eiro mēnesī, un tas pašvaldībām noteikti jāizmaksā. Tas nozīmē, ka tiem, kuriem nav nekādu ienākumu, pašvaldība maksā 53 eiro vai piemaksā starpību līdz šai summai. Vai piemaksāt līdz 128 eiro (vai vairāk), lemj katra pašvaldība. Starp citu, Valkas novadā GIM ir valsts obligāti noteiktā summa.

No deviņām lielajām Latvijas pilsētām vairāk par 53 eiro trūcīgajiem maksā tikai piecas pašvaldības, turklāt divās no tām GIM ir noteikts 57 eiro, vienā – 107 eiro, bet divās ir 128 eiro. No 119 Latvijas pašvaldībām vairāk par minēto summu maksā 20 pašvaldībās – sākot no dažiem eiro virs 53 līdz pat 130 eiro vienā pašvaldībā. Ir arī cilvēki darbaspējīgā vecumā, kuriem ir kāda no invaliditātes grupām, un viņi ne vienmēr var veikt fiziski smagos darbus, kādi lielāko tiesu novados pieejami. Tātad, piemēram, cilvēks ar trešās invaliditātes grupu darbaspējīgā vecumā noteikti saņem invalīdam paredzēto 64,03 eiro pabalstu, bet reti kurā pašvaldībā saņems vēl kādu piemaksu.

Jā, ir ģimenes, kuras izmanto to, ka tām ir vairāki bērni, un pabalsta summas labāk nodzer, nekā meklē darbu. Tomēr apgalvot, ka trūcīgie lielāko tiesu ir sliņķi un/vai grādīgā mīļotāji, ir aplam. Būtu vajadzīgs nopietns socioloģiskais pētījums, lai spriestu par šiem jautājumiem. Nopietna un pamatota informācija visos minētajos jautājumos viestu vairāk gaismas nekā pavasara saule.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *