Raksti

Viedokļi

Par mūsu laiku

Sallija Benfelde

Vecā gada pēdējās minūtēs, kā ierasts, savus apsveikumus un novēlējumus teica gan Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš, gan Valsts prezidents Egils Levits.

Jāteic, ka premjera un prezidenta runas papildināja viena otru. Premjers Vecgada apsveikumā vairāk runāja par situāciju Latvijā, par padarīto un iecerēto, atgādinot , ka varam, ja vien gribam. Savukārt Valsts prezidents vairāk runāja par cerību, ticību un pārliecību.

Par abu valstsvīru runām jau daudz spriests, dzirdēti speciālistu un vienkāršu klausītāju komentāri. Vieni tās uzteica par skaidru nostāju ne tikai pamatjautājumos, bet arī par skaidru vērtību sistēmu. Otri sūrojās, ka tajās neesot bijis svētku aizrautības un krāšņuma. Iespējams, brīdi pirms Jaunā gada atnākšanas, šampanieša glāžu šķindoņā un salūta gaidās, cilvēki labāk sadzirdētu spilgtus salīdzinājumus un iespaidīgus tekstus. Manuprāt, ārējais krāšņums ir kā slimība, ar kuru bieži sirgstam. Tieši tāpat kā negatīvā nostāja pret visu, kas notiek vai varētu notikt. Diemžēl ar aizdomām bieži vien tiek sagaidīts viss: idejas, lēmumi, cilvēki un notikumi. Protams, nejēdzību un nebūšanu netrūkst, bet jautājums ir, vai vienīgā reakcija ir žēlošanās un noskatīšanās no malas, pašiem neko nedarot.

Vecgada vakarā, skatoties dažādu Latvijas Televīzijas kanālu sarūpētos šovus un koncertus, diemžēl nācās pievienoties kritizētājiem. Zinu un saprotu, ka daudzu problēmu sakne ir naudas trūkums. Tāpat zinu, ka senajā teicienā – par gaumi nestrīdas – ir liela daļa patiesības. Tomēr, manuprāt, ir kāda robeža, kuru pārkāpjot runa vairs nav par atšķirībām gaumes izjūtā, bet par tās trūkumu, un nauda tur diez vai ko var glābt. Piemēram, sabiedriskās televīzijas sarūpētais īsti nebija skatāms. Kopā ar draugiem centāmies to vērot, bet beigu beigās youtube plašumos atradām… Amerikas talantu šovu, ko skatījāmies līdz pat premjera un Valsts prezidenta uzrunām. Droši vien Vecgada programma ir pārbaudījums visiem televīzijas kanāliem, jo, manuprāt, īsti nav skaidrs, kāda ir auditorija, kam rādītais domāts. Nezinu, vai jaunieši sēž pie TV ekrāniem vai savos telefonos, lai skatītos Vecgada raidījumus, bet skaidrs, ka divdesmitgadnieki diez vai gribēs redzēt to pašu, ko pensijas vecuma cilvēki, un pa vidu vēl ir četrdesmit un piecdesmitgadnieki. Tāpat kā bieži vien, noraugoties partiju darbos un nedarbos, jāvaicā, vai tiešām tās nevar pasūtīt socioloģisko pētījumu, lai saprastu, vai darītais un sacītais sasniedz plašāku vēlētāju loku. Gribas arī teikt, ka vismaz sabiedriskā televīzija varētu izpētīt savu skatītāju intereses. Tas būtu lēmums un rīcība, domājot par nākotni un iespējām to veidot.

2020. gads ir klāt. Diez vai pasaulē tas gaidāms mierīgāks un līdzsvarotāks par aizgājušo. Un, protams, bez emocijām neiztikt. Būtu labi tās nejaukt ar empātiju un spriestspēju, runājot par to, kas notiek vai nenotiek. Un, protams, izcilu demokrātisku labklājības valsti nav iespējams izveidot ātri un vienkārši, it īpaši, ja stāvam malā un tikai kritizējam. Tādēļ jāsaka – Dievs, svētī Latviju, mūsu sirdis un prātus! Lai visiem šis gads laimīgāks un gaišāks!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *