Raksti

Viedokļi

Par mums un aizejošo gadu

Sallija Benfelde

Kā vienmēr gada beigās tiek rakstīti visdažādākie TOP – ievērojamākie, talantīgākie un ietekmīgākie cilvēki aizvadītajā gadā, lielākie sasniegumi un skandāli, labākās filmas, skaistākie pāri un, protams, arī krāpnieku, terora aktu un nodokļu parādu sarakstu pirmais piecinieks, desmitnieks un tamlīdzīgi.

Arī Latvijā ir gan gada sasniegumi kultūrā, mākslā, medicīnā, sportā, gan ir “Latvijas lepnums” un arī ne tik patīkami un jauki saraksti. Tā teikt, “viss kā pie cilvēkiem”. Ne brīdi nenoniecinot, bet priecājoties par talantīgu, strādāt gribošu un uzņēmīgu cilvēku veikumu, jāteic, ka, manuprāt, ir vēl kāds gada lepnums un ir kāda gada atziņa.

Proti, mūsu gada lepnums ir Latvijas cilvēki – ne tikai tie, kuru vārdus jau zinām vai esam nesen uzzinājuši. Un nav svarīgi, ka arī mums pietiek slaistu, dzērāju un ļaundaru, ka ikdienā bieži vairāk kritizējam un nopulgojam nekā sakām labus vārdus. Par to, ka esam labāki, nekā paši par sevi domājam, liecina kaut vai tas, ka labdarības akcijās tiek saziedotas patiesi milzīgas summas. Un nav tā, ka ziedo tikai turīgie un bagātie. Un nepavisam nav tā, ka labos darbus visur un visi dara tikai ar valsts vai pašvaldību finansiālo atbalstu. Ir daudz ikdienišķu notikumu, kas ikdienā nav pamanāmi, ir labestība tepat blakus, ko bieži aizēno kādas rūpes vai ķīviņi, vai politiskās intrigas, kuras kaismīgi apspriežam. Ir mazie jeb vienkāršie darbiņi, kā mēdzam tos saukt, kurus cilvēki dara no sirds, nedomājot par atzinību. Nesen dzirdēju atziņu – jo spožāka gaisma, jo lielākas ēnas – un nodomāju, ka tieši to bieži nesaprotam. Kaut vai daudz pieminētie sociālie tīkli un tas naida un dusmu vilnis, kurš tik bieži tajos bango. Rūpīgāk ieskatoties, var pamanīt, ka dusmīgo nemaz tik daudz nav, tie ir vieni un tie paši cilvēki, kuri ar dažādiem nikiem jeb segvārdiem raksta gandrīz vienu un to pašu. Simts cilvēku kliegšana vienmēr būs skaļāka par tūkstoša klusām sarunām. Aizvien biežāk tā dēvētās publiskās telpas vide un ikdienas dzīve izskatās kā divas dažādas pasaules. Savulaik, sākot strādāt interneta vidē un saskaroties ar tās dusmām un naidu, biju apjukusi un, ejot pa ielu un skatoties pretimnācēju sejās, domāju – vai tiešām šie no izskata pavisam parastie cilvēki sevī slēpj tādu nepatiku pret visiem un visu? Tikai labu laiku vēlāk sapratu, ka ļaunuma pilnā pasaule ir šķitums, ka gaisma vienmēr met ēnu un galvenais – pašam nepalikt ēnā, nekļūt par ēnu pielūdzēju.

Un vēl kāda atziņa, domājot par aizejošo gadu un likumiem. Likumi mūs ierobežo, un ne vienmēr tie ir taisnīgi un saprātīgi, tā tas mēdz būt. Tos var mainīt un labot, un nav tā, ka mums nav nekādas teikšanas, lai gan reizēm ir vajadzīgs ilgs laiks, lai kaut kas mainītos. Interesanti, ka daudzas lietas gadu gaitā ir mainījušās un tagad tās mums šķiet pašas par sevi saprotamas. Piemēram, mums ir pašsaprotami, ka sievietēm ir īpašumtiesības. Tomēr Latvijā tā nebija līdz pat pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigām. Toties vēlēšanu tiesības Latvijā sievietēm bija jau 1905. gadā. Toreiz gan vēl nebija Latvijas valsts, bet tiek uzskatīts, ka tā ir pirmā teritorija Eiropā, kur sievietes drīkstēja piedalīties vēlēšanās. Toties Šveicē sievietes balsstiesības ieguva tikai 1971. gadā, un tas šodien liekas neticami.

Starp citu, runājot par rakstītiem un nerakstītiem likumiem un to, kā tie ietekmē arī šīs pasaules eliti, manuprāt, visai interesants ir stāsts par britu princi Hariju un viņa kāzām ar amerikāņu aktrisi Meganu Mārklu, kas paredzētas nākamā gada maijā. Britu likumi nenosaka, ko princis drīkst vai nedrīkst aicināt uz savām kāzām, jo tās nebūs valsts līmeņa pasākums tādēļ, ka princis nav tiešais karalienes Elizabetes II mantinieks. Tomēr valdība – gan britu premjerministres kanceleja, gan Ārlietu ministrija – negribētu kāzās redzēt prinča Harija draugu, bijušo ASV prezidentu Baraku Obamu ar sievu Mišelu, jo tas varētu nepatikt tagadējam ASV prezidentam Donaldam Trampam. Situācija visai kutelīga: valdība šajā jautājumā neko nevar aizliegt, bet var apelēt pie valsts interesēm. Tramps gan nav iemīļota persona Lielbritānijā, bet princis Harijs tomēr pieder karaliskajai ģimenei un it kā nevarētu ignorēt valdības nostāju. Vai Obamu pāris būs kāzu viesu vidū, rādīs laiks. Protams, Latviju tas nekādā veidā neskar, tās ir “viņu problēmas”, bet, manuprāt, šis stāsts liek padomāt par likumiem, nepatiku pret tiem un iespēju tos mainīt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *