Raksti

Viedokļi

Par mazām un lielām domām

Sallija Benfelde

NATO ārlietu ministru sanāksmē Bukarestē Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pateicis to, par ko droši vien kopš kara sākuma Ukrainā ir domājuši daudzi – gan iedzīvotāji, gan politiķi.

Proti, Rinkēvičs intervijā sacīja: “Mums ir jāļauj ukraiņiem izmantot ieročus triecienu veikšanai raķešu objektiem vai lidlaukiem, no kuriem šīs operācijas tiek izvērstas.”

Kā zināms, NATO valstis pagaidām atturas Ukrainai piegādāt lielākas darbības rādiusa raķetes, līdz ar to Ukraina veic triecienus tikai Krievijas pierobežas rajoniem un krievu anektētajām teritorijām. Ukrainai piegādā artilērijas iekārtas un šo iekārtu tā dēvētos viedos šāviņus, daudzlādiņu reaktīvās iekārtas un pretkuģu raķetes. To darbības rādiuss parasti nepārsniedz 100-120 kilometrus. Tā notiek, jo ASV bažījas no tālākas Krievijas-Ukrainas kara eskalācijas. Īsi sakot, kamēr Krievijai būs, ar ko šaut, tā darīs to no savas teritorijas un varēs justies droši. Un tas nozīmē, ka Ukraina var atbrīvot visas Krievijas okupētās teritorijas, bet karš nebeigsies, jo raķešu un artilērijas triecienus Krievija joprojām varēs veikt no savas teritorijas.Protams, visi cer, ka karš neievilksies ļoti ilgi, ka Krievija būs spiesta rimties un ka NATO tiešā veidā nebūs jāiesaistās, lai nesāktos īsts Trešais pasaules karš. Tomēr jāteic, ka Eiropas atkarība no Krievijas energoresursiem un dažāda veida saimnieciskās sadarbības ilgu laiku traucēja redzēt reālo situāciju: augusi Krievijas agresija, tādēļ politika “ar baltiem cimdiem” galu galā neko neatrisināja.

Latvijas ārlietu ministra sacītais ir neslēpšanās aiz smalkām manierēm, bet spēja un drosme paskatīties plašāk. Protams, Ukraina pašaizliedzīgi cīnās pret okupantiem, bet bez pietiekami nopietna atbalsta tas nav un nebūs iespējams.

Par to, ka nav mazu valstu, bet ir mazas domas, savā intervijā portālam latviesi.com sacīja Elīna Pinto, kura divus gadus vadīja Eiropas Latviešu apvienību (ELA), bet tagad audzina bērnu un dzīvo mazajā Luksmeburgā. Sarunā ar viņu bija jādomā, kā redzēt plašāk, nepazaudējot tās vērtības, kas apvieno ne tikai Eiropu, bet arī Latviju, kā cīnīties pret “krievu pasauli”, necīnoties pret cilvēcību vai kādu atsevišķu tautību, bet vērsties pret ļauniem cilvēkiem neatkarīgi no viņu tautības un pilsonības, pret tiem, kuriem “brīvība” un “demokrātija” ir vārdi bez nozīmes.

“Es redzu – lai valsts spētu būt ambicioza un apņēmīga, ar skaidrām vērtībām un principiem Eiropas un starptautiskajā telpā, izšķirīgais nav ģeogrāfiskais lielums, bet gan mērķtiecība, skaidra savas virzības apziņa – ilgtermiņa mērķi, ap kuriem spēj sakļauties visa sabiedrība. Otrs, kas Luk­semburgā iedvesmo, ir atvērtība dažādībai, nezaudējot savu sakņu sajūtu. Dienā aptuveni puse no sastaptajiem cilvēkiem ir no citām valstīm. Naktīs citzemnieku ir mazāk, jo viņi nakšņo aiz Luk­semburgas robežas, bet tas nevienā brīdī nav radījis paniku un naidīgumu luksemburgiešos. Bērni iemācās luksemburgiešu valodu, es to redzu skolās, spēļu laukumos, pat ja bērni ir no dažādām valstīm. Viņi kopā spēlē futbolu, bet savā starpā sasaucas luksemburgiešu valodā. Atvērtība atmaksājas. Piemēram, es, esot šeit, vienmēr esmu jutusies gaidīta, sabiedrībā iekļauta, tā vajadzību spēju novērtēt tikai gados, ko pavadīju Vācijā. To, kā mēs cits pret citu attiecamies, es uztvēru kā paš­saprotamu normu Eiropā, bet Vācijā skaidri izjutu, ka vācieši ne īpaši laipni pieņem citus. Tur ikdienas sajūta bija cita, tādēļ es vēl jo vairāk novērtēju attieksmi Luksemburgā,” intervijā sacīja Elīna Pinto.

Lasot sarunas ar Elīnu un lasot pēdējās ziņas par karu, bija jādomā par izglītību visplašākajā nozīmē. Valdībai savā deklarācijā būs jāraksta gan par veselības aprūpi, gan par drošību, par ekonomiku, bet varbūt tomēr vissvarīgākais ir patiesi laba izglītība? Vai nav pienācis laiks ne tikai uzrakstīt, ka tā ir prioritāte, bet tiešām pret to izturēties kā pret galveno. Neviens nekad nav noliedzis, ka cilvēki ir valsts īstais un galvenais resurss, diemžēl daudz tālāk par skaistām frāzēm mēs, manu­prāt, neesam tikuši. Lai spētu domāt lielas domas, nepietiek ar prasmi risināt integrāļus, jāprot redzēt un saprast plašāk. Tāpēc izglītībai ir jābūt lielajai prioritātei.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *