Raksti

Viedokļi

Par brīvību un vērtībām

Sallija Benfelde

Latvijas novados, arī Cēsīs, pirmizrāde režisores Ilzes Kungas-Melgailes spēlfilma “Mana brīvība”. Latvija šo filmu izvirzījusi ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai.

Tā ir filma par Atmodas laiku, par mūsu brīvību, par Itu Kozakēviču, kura kļuva par vienu no redzamākajām un nozīmīgākajām mazākumtautību līderēm centienos pēc brīvības un neatkarības. Viņas sacītais “par jūsu un mūsu brīvību!” kļuva par Latvijā dzīvojošo poļu, ukraiņu, baltkrievu un krievu lielo aicinājumu, bija Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāja, 1990. gadā viņu ievēlēja par Augstākās Padomes deputāti, viņa kļuva par Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāju. Ita bija poliete, filoloģe, pārvaldīja deviņas valodas, un pavisam īsi var sacīt, ka Ita Kozakēviča bija īsta, patiesa un inteliģenta, viņas pēkšņā nāve trīsdesmit piecu gadu vecumā bija trieciens, zaudējums Latvijai. 1990. gada  28. oktobrī Ita Kozakēviča Itālijā piedalījās Vispasaules ārzemju poļu biedrību konferencē un noslīka, peldoties Tirēnu jūrā pie Gaetas. Viņas nāves apstākļi joprojām nav īsti skaidri – vai tiešām Itas sirds neizturēja milzīgo darba slodzi un stresu, vai arī kāds palīdzēja, lai tā notiktu.
Tomēr filma nav tikai par Itu, tā ir par mums visiem, par to, ka, par spīti domstarpībām, tikai plecu pie pleca varējām atgūt neatkarību un brīvību. Manuprāt, bieži aizmirstam, ka Latvijā dzīvo arī citu tautību cilvēki. Protams, latviešu valoda un kultūra ir mūsu valsts valoda un kultūra, tai būtu jābūt kā lielai un siltai seģenei, zem kuras katrs var justies droši ar savu valodu, savām dziesmām, izrakstītajām seģenēm un kopīgo brīvību un mīlestību pret Latviju.

Formāli, protams, tā ir, Lat­vijā ir mazākumtautību biedrības, pasākumi, bet aizvien biežāk ar mazākumtautībām daudzi cenšas runāt ar dusmām, pamācot un solot sodīt. Atkal jāteic, ka likumi ir jāievēro, bet, ja ar cilvēkiem sazinās naida vai vienaldzības valodā, atbilde ir tāda pati. Latvijā nav mazākumtautību līderu, kuriem īsti uzticētos gan latvieši, gan citu tautību cilvēki. Karš Ukrainā gan ir apvienojis un saliedējis daudzus, tomēr ikdiena nereti ir bēdīga. Kādēļ tā notiek?

Iespējams, atbilde ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora, filozofa Venta Sīļa feisbukā rakstītajā: “Kāpēc cilvēki vispār apvienojas kaut kādās grupās – ciltīs, bet pēc tam arī valstīs? Tāpēc, ka uzticas viens otram un mīl viens otru. Un tāpēc var paļauties uz otru, sadarboties un saprast viens otru. No šejienes tālāk izriet visas pārējās vērtības – izpalīdzība, drosme, u.t.t. Sa­tversmē, starp citu, ir noteiktas sabiedrības kopīgās vērtības un pastāvēšanas mērķi: latviešu valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene. Pašreiz notiekošā politiskā krīze, kuru te Liepnieks (polittehnologs – aut.) apzīmējis ar frāzi “Mēs nepatīkam viens otram”, patiesībā ir tādu politdarboņu kā viņš pats radīta krīze. Ētikas krīze. (..) izeja no krīzes ir diezgan acīmredzama: atgriešanās pie ētikas kā pie sociālo attiecību pamata. Atgrieša­nās pie vērtībām, kas tiek praktizētas ikdienā, jo tikai tā šīs vērtības vispār var eksistēt – nevis vārdos, bet darbos.”

Var piekrist profesora sacītajam, tā domā ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Tā domā cilvēki arī citās pasaules valstīs, bet situācija nav vienkārša. Ukrainas Nākot­nes institūta starptautiskās politikas eksperts Iļja Kusa savā blogā raksta: “Situācija Slovākijā un citās valstīs mainīsies. Un reizēm ne tā, kā mēs gribam.” Jāpiebilst, ka Slovākijā vēlēšanās visvairāk balsu ieguva populistiskā ekspremjera Roberta Fica vadītā promaskaviskā partija “Smer-SD”. Bet Polijā, Varšavā, 1. oktobrī pilsētas centrā pulcējās tūkstošiem protestētāju no opozīcijas pret valdošo partiju “Likums un taisnīgums”. Kā zināms, valdošā partija “Likums un taisnīgums”, kas bieži konfliktē ar Eiropas Savienību un saskārusies ar apsūdzībām par likuma varas graušanu valstī, šobrīd aptaujās ieņem pārliecinošu pārsvaru. Par to gatavi balsot aptuveni 35% vēlētāju. Vēlēšanas notiks 15. oktobrī.

Mēs tiešām esam dažādi, nereti balsis var iegūt, solot lielāku sviestmaizi ar biezāku desas šķēli. Ētika tiek nolikta maliņā, jo to sviestmaizīti vajag katru dienu. Tomēr nav un nevar būt patiesas un īstas brīvības bez ētiskām, cilvēciskām pamatvērtībām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *