Vispirms stabils darbs ar labu atalgojumu, drošības sajūta par stabilu mājvietu, sociālās garantijas, uzticams ārsts un tikai tad – plāni un domas par ģimenes veidošanu. Mūsdienās šāds uzstādījums kļuvis sevišķi populārs. Un to var saprast.

Dzīves dārdzība krietni augusi, vajadzība pēc stabiliem, noteikta līmeņa ienākumiem, lai spētu nodrošināt atvasēm pieklājīgus dzīves apstākļus, tāpat. Laiks, kad jaunas sievietes galvenais dzīves uzdevums bija precības un pēcnācēju radīšana, ir palicis pagātnē. Sieviešu tiesības ir parādījušas to, ka sievietes tāpat kā vīrieši var labi pelnīt, ieņemt augstus amatus, vadīt lielus uzņēmumus, būt neatkarīgas un noteikt pašas savu dzīvi.

Lai cik daudz ieguvumu no tā nebūtu, nevar noliegt, ka tas ietekmē tautas demogrāfiskos rādītājus. Vērojot tuvākas un tālākas paziņas vecuma grupā no 30 līdz 40 gadiem, varu pārliecinoši apgalvot, ka pusei manu vienaudžu – sieviešu ir bērni, bet otrai pusei – nav. Daļa ir labi iekārtojušās savā karjerā, labi pelna, dažas pat vairāk nekā vīri/dzīvesbiedri, un tomēr tagad, kad bioloģiskais pulkstenis aiztikšķējis tālāk, dažkārt kļūt par mammu jau ir ļoti sarežģīti, nereti pat teju neiespējami. Šķiet, nav arī pareizā vai nepareizā varianta. Ir jauki, ka bērni dzimst jauniem vecākiem, bet tai pat laikā rodas milzum daudz problēmu un nākotnes traumu bērniem, ja ģimenē trūkst stabilitātes – gan materiāli, gan psiholoģiski vai pat ģeogrāfiski. No otras puses, māmiņas, kas šo lomu uzņemas tikai tad, kad ikdienas sadzīviskā puse ir gana sakārtota, dažkārt atvases apčubina daudz par daudz, un atkal nonākam pie cita veida problēmām. Par to varētu nerunāt, taču šķiet, ka katrs smilšu graudiņš sabiedrības veidošanā ir nozīmīgs – tas rada mūsu vidi, mūsu tautas nākotni un ilgt­spējības pamatus. Kā rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) šajā vasarā publiskotie dati, tad no 1 miljona 883 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju 2023.gada sākumā nepilni 400 tūkstoši jeb mazliet virs 19 % bija bērni vecumā līdz 17 gadiem. “Sešu gadu laikā bērnu skaits ir palielinājies par 9,1 tūkstoti jeb 2,6%, ko veicinājis nelielais dzimstības pieaugums 2013.–2016. gadā, kā arī no Ukrainas iebraukušās ģimenes ar bērniem,” tā vēsta CSP atskaite. Jāatzīst, ka bērnu īpatsvara pieaugums no ukraiņu ģimenēm mūsu nacionālo, latvisko demo­grāfiju gan pašos pamatos neuzlabo. Raugoties uz CSP publiskotajiem datiem, 2023. gada sākumā vislielākais bērnu īpatsvars bija Pierīgā (22,3%), bet vismazākais – Latgalē (16,6%). Novados bērnu īpatsvars svārstījās no 13,8% Krāslavas novadā līdz 30,8% Mārupes novadā. Cēsu pusē – 19,5 % no visiem iedzīvotājiem ir bērni vecumā līdz 17 gadiem.

Šajā kontekstā izceļama ir aizvadītā nedēļa – pasaulē jau septīto gadu notiek globāla mēroga notikums “Pasaules bezbērnotības nedēļa 2023”. Pasākuma mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību bezbērnotības problemātikai un sniegt atbalstu cilvēkiem, kuri piedzīvo negribētu bezbērnotību. Šeit gan jāatzīmē manis iepriekš minētais scenārijs, ka bioloģisku iemeslu dēļ ģimene, kura vēlas bērniņu, pie tā nevar tikt, un tas ir sarežģīti gan personīgā, gan valstiskā līmenī. Pētījumi atklāj, ka šobrīd vidēji katra piektā sieviete jeb 20% sasniedz 45 gadu vecumu bez bērniem, dažās valstīs tie ir pat 25%. No tām 90% piedzīvo negribēto bezbērnotību dažādu iemeslu dēļ. Par vīriešiem precīzu datu trūkst, tomēr rādītāji pieaug, un tiek minēts, ka diviem no pieciem vīriešiem nav bērnu. Vita Stiģe-Škuškovnika, dažādības eksperte bezbērnotības jautājumos un Pasaules bezbērnotības nedēļas titula “People’s Champion 2022” ieguvēja, stāsta: “Bezbērnotības jautājumi mūsu informatīvajā telpā ienākuši pavisam nesen, bet ārpus Latvijas tos aktualizē jau teju desmit gadus. Pētījumi pierāda, ka bezbērnotība ir tabu tēma, kas joprojām sabiedrībā tiek ignorēta, stigmatizēta un ir diskrimināciju veicinoša. Tādēļ Pasaules bezbērnotības nedēļa daudziem cilvēkiem ir droša vieta, kur dalīties ar savu stāstu un uzklausīt līdzīgus. Arī mani pirms vairākiem gadiem tieši šādas nedēļas pasākumi iedrošināja pārmaiņām un – pats svarīgākais – ļāva saprast, ka es neesmu viena ar savām sāpēm, sajūtām un pārdzīvojumiem.” Savukārt Pasaules bezbērnotības nedēļas izveidotāja Stefānija Džoja Filipa no Lielbritānijas saka, ka “mūsu veiktā 2021.gada aptauja atklāja, ka 76% bezbērnu kopienas pārstāvju izjutuši identitātes zudumu, apzinoties, ka nekad nekļūs par vecākiem. No vienas puses, ir skumji, ka šāda nedēļa ir vajadzīga, taču šie un citi rezultāti pierāda pretējo, tāpat arī sabiedrībā novērojamā attieksme joprojām veicina stigmas, neatzīst mūsu kopienas sēras un zaudējumu, kā arī pastiprina mazvērtības sajūtu.” Kopumā gan šķiet, ka ļoti daudzas likstas mūsdienās ar mazo dzimstības pieaugumu skaidrojamas tieši ar vispārpieņemto tendenci, ka darbs, atalgojums, karjera ir vispārējas veiksmīgas cilvēka dzīves pamatnosacījums. Bieži vien ģimene nāk tikai pēc tam, bet dažkārt tad ir jau par vēlu.