Raksti

Viedokļi

Oligarhu komisija – starp nevainīgumu un nozagšanu

Jānis Buholcs

Ar zināmu klaigāšanu ir noslēdzies Saeimas izmeklēšanas komisijas darbs par tā dēvētajām “oligarhu sarunām” un izmeklēšanas kvalitāti. Komisijas gala ziņojums ir apjomīgs (114 lappuses), tomēr tā secinājumi par esošo situāciju – ir vai nav valsts nozagta – apstājas pusceļā.

Starp oligarhiem un viņu vētītājiem

Tas, ka Parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti oligarhu lietā vispār tapa, var liecināt par Saei­mas deputātu vēlmi vismaz kaut kādā veidā reaģēt uz bažām, kurām bagātīgu materiālu deva oligarhu sarunu publicēšana pērn žurnālā “Ir”. Politiski un ekonomiski ietekmīgi ļaudis savā starpā visu ko bija runājuši, bet tie, kam šī lieta bija jāizmeklē un jāvirza, tā arī nebija spējuši savākt gana daudz informācijas, kas dotu pamatu pret kādu no ietekmīgajām personām vērsties.

Tomēr komisijas darbība ilustrēja atšķirīgās “realitātes”, kas vienlaikus pastāv šīs tēmas sakarā. Par komisijas vadītāju kļuva Inguna Sudraba, kura pati “oligarhu sarunās” ir pieminēta. Sa­ska­ņā ar publiskoto sarunu tekstiem uzņēmējs Viesturs Koziols Aināram Šleseram esot sacījis: “Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri.” Šāds izteikums neko vēl nepierāda. Arī pats “oligarhu sarunu” saturs, starp citu, bieži vien realitātei neatbilst – ļaudis runāja vienu, bet notika citādi.

Un tomēr – visiem Saeimas deputātiem par komisijas vadītāju kļuva persona, kam vismaz oligarhu un viņu draugu fantāzijās ir ierādīta nozīmīga vieta. Ja neko vairāk, tas piešķir papildu simbolismu komisijas darbam.

Mediju vide un ideoloģijas

Atšķirīgās realitātes labi parādīja arī komisijas sēdes, uz kurām paskaidrojumus sniegt ieradās dažādas ar tēmu vienā vai citā veidā saistītās personas. Spilgti tas bija redzams laikā, kad komisija uzklausīja mediju nozares viedokli. Latvijā ir divas žurnālistu profesionālās organizācijas: Latvijas Žurnālistu savienība un Latvijas Žurnālistu asociācija (kuras biedrs esmu arī es, taču šeit izsaku savu personisko viedokli). To pārstāvju pozīcija nevarētu būt atšķirīgāka. Žurnālistu savienības priekšsēdētājs Juris Paiders uzskata, ka oligarhu sarunas ir privātas sarunas, tādās cilvēki mēdzot arī jokoties, melot un pārspīlēt. Tās nevarot vērtēt pēc tādiem patiesuma un precizitātes kritērijiem kā liecības tiesā. Žurnālistu asociācijas vadības pozīcija turpretī bija, ka oligarhu sarunas parāda dažādus problemātiskus aspektus, kā dažādas personas realizē savu ietekmi, tai skaitā kontrolē procesus atsevišķos medijos.

Tas, ka par oligarhu sarunām vie­dokļi ir dažādi, nav nekas jauns. Taču konkrētajā epizodē īpašu uzmanību piesaista plaisa mediju vidē. Latvijā ir pierasts runāt par latviešu un krievu valodas informatīvās telpas nošķīrumu, tomēr skai­dri redzams nošķīrums eksistē arī latviešu informatīvajā telpā. Šis nošķīrums ir ideoloģisks – citiem vārdiem, izriet no atšķirīgām politisko, tiesisko un morālo uzskatu sistēmām. Tas, protams, ir izpaudies arī citkārt – pozīciju atšķirības nozīmīgs indikators ir attieksme pret Aivaru Lembergu. Otrs indikators – attieksme pret organizācijām, kam ir kāds strukturāls, idejisks vai kaut tikai iedomāts sakars ar finansistu un filantropu Džordžu Sorosu un viņa atbalstītajiem sabiedriskajiem uzskatiem. Un tā nu pie mums, Lat­vijā, publiskās personas var iedalīt divās lielās grupās. Vienus var zākāt par “oligarhu pakalpiņiem”, otrus – par “sorosītiem”. Vie­­dokļi par oligarhu sarunu saturu nostiprināja šo grupu nošķīrumu un atgādināja par divām dominējošajām ideoloģiskajām priz­mām, caur kurām oligarhu jautājums Lat­vijas informatīvajā vidē ir cilāts.

Nozīmīgas uzskatu atšķirības komisijas darbības laikā bija arī politiķiem – gan komisijas dalībniekiem, gan procesa vērotājiem. Domstarpības bija saskatāmas, piemēram, starp komisijas vadītāju I. Sudrabu un vienu no locekļiem Andreju Judinu. Viņš ir kritizējis gala ziņojumu par pārlieku piesardzīgu pozīciju valsts sagrābšanas pazīmju aprakstā. Bi­jusī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja vietniece, Rīgas domes deputāte Juta Strīķe, kas komisijā nestrādā, ir stāstījusi, ka komisijas vadītāja ir viena no personām, kas uzvedoties kā “oligarhu taustekļi vai ma­­fijas turpinājums”. Saeimas de­putāts Artuss Kaimiņš, kurš arī komisijā nestrādā, sev raksturīgā manierē bija mudinājis I. Sudrabu “apcietināt”.

Šie izgājieni efektīvi bija mediju uzmanības piesaistīšanai, taču komisijas darba vektorus būtiski nemainīja. I. Sudraba, kā bija, tā arī palika komisijas vadītāja, un komisijas darba laikā notikušie vairākkārtējie mēģinājumi viņu no šī amata gāzt tā arī neguva Saeimas vairākuma atbalstu.

Pazīmes ir, vainīgo nav

Un tagad mums ir komisijas darba rezultāts – ziņojums, kurš mēģina laipot starp dažādām pozīcijām. No vienas puses, dokuments šķiet atzīstam, ka žurnālā “Ir” publicētie “oligarhu sarunu” fragmenti ir īsti un nevis safabricējumi, kā ir mēģinājis stāstīt viens otrs tajās figurējošais. Tāpat komisija oligarhu lietas izgāšanās sakarā uzsver, ka “nav pieļaujama izmeklēšanas iestāžu pavirša un nesistemātiska darbība faktisko apstākļu noskaidrošanā un pierādīšanā”. No otras puses, ziņojumā arī rakstīts: “Komisijai nav pamata uzskatīt, ka krimināl­procesa izbeigšana pirmstiesas stadijā būtu saistīta ar procesa virzītāju politiska vai cita rakstura prettiesisku ietekmēšanu.” Citiem vārdiem – lietas izgāšanās neliecina par oligarhu ietekmi.

Viens no vissvarīgākajiem teikumiem ziņojumā varētu būt šis: “Rīdzenes sarunās var saskatīt “valsts sagrābšanas” pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai.” Un pēc tam šis: “Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka ar attiecīgiem lēmumiem kri­mi­nālprocess ir izbeigts, jo pirms­­tiesas izmeklēšanas stadijā netika konstatēti vai pierādīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi, līdz ar to visas personas, kurām kri­mi­nāl­procesā bija tiesības uz aizstāvību, no krimināltiesiskā viedokļa uzskatāmas par nevainīgām.”

Tātad: pazīmes par kaut ko nelāgu notikušu ir gan, taču ar to neko pašlaik nevar pasākt. Komi­sijai ir taisnība, ka bez atbilstošiem juridiskiem pierādījumiem nav iespējams kādu tiesāt. Taču vienlaikus tas viss nozīmē, ka mēs esam apmēram turpat, kur bijām, pirms komisija sāka darbu: abstrakta sajūta par notikušiem pārkāpumiem ir, taču juridiski tai nav pamata. Vienīgā atšķirība – tagad mums ir oficiāls dokuments, kurā tas tā arī ir pateikts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *