Raksti

Viedokļi

Neievēlēt “latvieti praktisko”

Jānis Buholcs

Līdz Saeimas vēlēšanām palicis vien mēnesis. Pētot partijas, to izvirzītos kandidātus un reitingus, var nodarboties ar nebeidzamiem minējumiem, kāds būs nākamais parlaments. Taču der paskatīties arī uz to, kādi cilvēki iekļuvuši pašreizējā Saeimā – tas vēlētājiem atgādina par viņu atbildību ne tikai izvēlēties sev tīkamu politisko spēku, bet arī izvērtēt sarakstā atrodamos kandidātus.

Saeima nav tā institūcija, kas bauda lielu sabiedrības uzticēšanos. Pērn veiktā SKDS aptaujā secināts, ka parlamentam uzticas 19 procenti iedzīvotāju, bet 74 procenti ir atbildējuši, ka neuzticas. Šie ir bēdīgi rezultāti, kurus politikas veidotājiem un citiem politikai tuvu stāvošajiem vajadzētu visiem spēkiem censties labot. Tomēr gadās arī pilnīgi otrādi.
Viens no šīs Saeimas deputātiem ir Askolds Kļaviņš, kurš ievēlēts no Zaļo un zemnieku savienības saraksta. Viņš tiek turēts aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā – konkrēti, par krāpšanos saistībā ar deputātu transporta kompensācijām. Saskaņā ar “Latvijas Avīzes” veidoto pārskatu šogad A. Kļaviņš no visiem deputātiem bija pamanījies saņemt vislielākās kompensācijas, taču kopumā kopš 2016. gada, kad viņš tika pie deputāta vietas, A. Kļaviņš līdztekus algai ar kompensācijām ieguvis 12,5 tūkstošus eiro. Pēc kļūšanas par deputātu viņš deklarējās Liepājā, kas nozīmēja lielāku veicamo attālumu un līdz ar to arī lielāku kompensāciju. Izmeklētāji domā, ka deputāts ir krāpies ar degvielas čekiem.

Šajā sakarā interesanti bija uzzināt, kā pats deputāts redz notikušo. Šovasar intervijā portālam “IrLiepaja.lv” viņš sacīja tā: “Mana lieta ir tāda, ka, ja uz to paskatās ar prokurora brillēm, viennozīmīgi es esmu noziedznieks. Ja paskatās ar latvieša praktiskā acīm, es vienkārši taupīgi esmu izlietojis resursus.” Izmeklēšanai juridisks pamats ir – un tomēr problēmu savā rīcībā viņš īsti laikam nesaskata. Ir taču praktiski “slaukt” valsts naudu. Ir praktiski dzīvot tā, lai par taviem tēriņiem maksā citi, un lai maksā tik, cik tu no viņiem vari izspiest. Intervijā A. Kļaviņš gan norāda, ka tēze par resursu taupīgo izmantošanu jāsaprot ekoloģijas kontekstā. “Ja paskatās ar zaļā, dabas drauga acīm, tad par to, par ko mani apsūdz, man diploms bija jādod,” viņš sacīja. Proku­ro­ra loģika un zaļā loģika atšķiras, tas ir normāli. Tomēr intervija tā arī nesniedz pamatojumu, kas tik “zaļš” ir transporta kompensāciju shēmā, un vai zaļāk gadījumā nebija turpināt dzīvot Rīgā, tādējādi samazinot nepieciešamību pēc gaisu piesārņojošā autotransporta.

Šī intervija cita starpā sniedza arī ieskatu A. Kļaviņa pieredzē par darbu Saeimā. “Jāstrādā zem vidējā, maksā virs vidējā, tu esi cienījams cilvēks,” viņš stāstīja. “Tikai viena lieta – nav gandarījuma. Bet es domāju, ka daudziem cilvēkiem Latvijā, kas strādā savu darbu un kam maksā labi, nav gandarījuma.”

Šis tad laikam ir iedzīvināts stereotips par to, kā daudziem no malas varētu izskatīties deputāta darbs. Var lepni vai ar ironiju viņus dēvēt par “tautas kalpiem”, bet īstā “kalpošanas” motivācija ir saņemt algu, kas ir lielāka nekā ieguldījums. Tur neredz degsmi un entuziasmu, neredz mērķus un centienus tos sasniegt. Ir jau jāpiekrīt, ka droši vien daudzās nozarēs netrūkst cilvēku, kuriem nav gandarījuma par savu darbu. Tomēr ir nepatīkami ko tādu dzirdēt no cilvēka, kura darbs ir politika – darbs, kam ir nozīmīga ietekme tajā, kā valsts attīstās. Kāda būtu Saeima, ja vairums tajā ievēlēto par savu darbu domātu šādi? Tāda, no kuras lielākais labums ir pašiem deputātiem, nevis tiem, kurus viņi it kā pārstāv.

Nav iespējams uzzināt, cik vēl esošajā Saeimā ir cilvēku ar tādiem uzskatiem kā A. Kļaviņam. Ir jāsaka viņam paldies par vaļsirdību un jācer, ka vēlētāji no tā izdarīs secinājumus, kādus deputātus nevajag ievēlēt. Pats A. Kļaviņš gan nākamajās vēlēšanās nepiedalīsies. Tomēr šis ir jautājums arī par lēmumiem, kurus pieņēmis viņa pārstāvētais saraksts.
Ideālajā pasaulē varētu sagaidīt, ka sarakstos iekļūst labākie, ko partija vai apvienība spēj atrast un piesaistīt. Jo spējīgāki un labāk ieredzēti kandidāti, jo lielāka iespēja, ka arī vēlētājiem saraksts patiks. Taču, ja Saeimā var iekļūt arī tad, ja, A. Kļaviņa vārdiem runājot, “nekas nav jādara, lai tur tiktu, ja nav jāstāsta cilvēkiem, ka es tagad būšu labāks nekā citi, nav jāsit sev pie krūts, jākāpj uz bruņumašīnas aģitēt”, tad kaut kas ir greizi gan ar sarakstu veidošanu, gan arī to, kā vēlētāji deputātu kandidātus vētī.

Vēlēšanās mēs itin aktīvi liekam plusiņus un svītrojam sarakstos iekļautos vārdus. Tomēr lielāka iespēja pie šādas atzīmes ir tiem, kuri iepriekš publiskajā telpā ar kaut ko jau ir izcēlušies. Taču mēdz būt arī, ka daļa sarakstā esošo vārdu vēlētājam neko neizsaka. Svītrot tikai svītrošanas pēc arī nav laba doma, taču vismaz dažos gadījumos vēlētājiem ir iespējams izpildīt savus “mājasdarbus” un sarakstu saturu labāk izpētīt. Deputātu saraksti ir publiski zināmi jau pirms vēlēšanām, un, pieņemot lēmumu par partiju vai apvienību, kuru atbalstīt, vēlētājs var arī izskatīt par katru kandidātu atrodamo informāciju un izvērtēt viņa piemērotību amatam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *