Raksti

Viedokļi

Neapjukt kultūras piedāvājumā

Jānis Gabrāns

Šī brīža pazīstamākais sauklis, šķiet, ir “paliec mājās!”. Aicinājums saprotams, bet nevar kaut ko prasīt, neko nedodot pretī. Lai cilvēkiem dienas, vakari būtu piepildītāki, virtuālajā vidē bez maksas ieeja dota milzīgiem kultūras un mākslas resursiem.

Tiek atvērti teātru, opernamu, simfonisko orķestru “youtube” krājumi, var veikt virtuālos ceļojumus muzejos un pat Ēģiptes piramīdās, aplūkot izstādes. Pazīstami aktieri lasa dzeju, stāstus, pasakas, mūziķi koncertē vienatnē vai grupās, ievērojot distanci. Ir pat virtuālās diskotēkas un kas tik vēl ne. Domāju, droši var teikt – tik plašs bezmaksas kultūras piedāvājums tīmeklī vēl nav bijis. Taču pārprodukcija noved otrā galējībā, cilvēki apjūk, nesaprot, kā tajā visā orientēties, kur meklēt, ko nenokavēt. Kaut ko centusies apkopot Kultūras ministrija projektā #Ēkultūra, taču bez tā katru dienu kāds mūziķis nāk klajā ar savu uzstāšanos, un kur vēl plašie pasaules resursi. Jāteic, piedāvājums tik plašs, ka to vien varētu darīt, kā sēdēt virtuālajā pasaulē un baudīt mākslu.

“Druvas” aptaujātie atzīst, ka pamanījuši plašo piedāvājumu, bet pavasarī jau netrūkst arī citu darbu. Daži saka, ka izmanto iespēju noskatīties kādu labu filmu, teātra izrādi, citi norāda, ka cenšas iegūt iespējami vairāk.

Inga Kreile atzīst, ka korekcijas kultūras baudīšanā ienesis pavasaris: “Ir lauku māja, kur pavasarī darāmā netrūkst, daudz laika paiet ārā, bet nav tā, ka kultūras piedāvājums paslīdētu garām. Esmu noskatījusies kādu Jaunā teātra izrādi, vēl citas. Protams, koncertu, izrāžu piedāvājums ir tik liels, ka visam nevar izsekot līdzi. Skatīties teātra izrādi, koncertu klātienē jau ir daudz labāk, bet ir arī mājās savs pluss. Var uzcept pankūkas un mielojoties skatīties izrādi. Kultūras piedāvājums – tas ir labi, bet šajā laikā varam baudīt pavasari!”

Ieva Karslberga saka, ka brīdī, kad sākusies ārkārtējā situācija un sācis parādīties plašais piedāvājums, nodomājusi, ka nu tik varēs statīties, klausīties: “Taču esmu noskatījusies vien divas Rīgas Jaunā teātra izrādes. Vienmēr jau atrodas kas cits, ko darīt, bet vismaz zinu, ka piedāvājums ir, katru dienu feisbukā parādās arvien jauni un jauni aicinājumi kaut ko noskatīties.”

Priekuļu kultūras nama direktore Inga Cipe atzīst, ka tīmeklī šobrīd atrod daudz interesanta un noderīga, kas ikdienas skrējienā būtu palaists garām: “Tik jāzina, ko meklēt, kur meklēt. Noderīga ir Kultūras ministrijas izveidotā saite, kurā, ejot dziļāk, ir tiešām interesanti piedāvājumi. Katrā ziņā šī ir iespēja sevi papildināt, bagātināt, un jāteic, šis laiks dod arī radošas idejas. Piemēram, neesam atcēluši novada svētkus, domājam, varbūt tos var sarīkot virtuālā vidē. Iespējams, tad tie sasniegtu vēl plašāku auditoriju, lai gan klātbūtnes efektu jau nekas nevar aizstāt.”
Uz jautājumu, vai kādu koncertu, izrādi internetā izvēlētos arī tad, ja par to būtu jāmaksā, I. Cipe norāda, ka tas atkarīgs no piedāvājuma: “Tagad jau daudzi mācās attālinātajos kursos, kuri ir par maksu, arī pati to daru. Ir tikai normāli, ka par to jāmaksā, jo to sarīkošana prasa izdevumus. Ļoti iespējams, ja būtu labs koncerts internetā, būtu arī gatava maksāt. Pašlaik cilvēki vēl steidz izmantot bezmaksas piedāvājumus, jo tik daudz ko gribas redzēt, dzirdēt, bet varbūt nākotnē daļa kultūras pārcelsies arī uz digitālajiem resursiem.”

Cēsnieks Andris Tiltiņš, kurš ar sievu esot regulārs koncertu, izrāžu apmeklētājs, neslēpj, ka pašlaik jūtoties kā no laivas izsviests: “Ļoti pietrūkst sabiedriskās dzīves, koncertu, izrāžu īpašās atmosfēras. Jā, internetā jau piedāvājums plašs, cenšamies kaut ko no visa izmantot, bet to sajūtu tur nekādi nav iespējams gūt.

Problēmas rada, ka nekur jau nav vienota apkopojuma Latvijas mērogā. Lai saprastu, jāsēž pie datora, nemitīgi jāskatās, jāmeklē. Protams, labi, ka ir iespēja redzēt, dzirdēt, jo kaut kā vakari jāaizpilda. Televīzijā ziņas skatīties vairs nav vēlmes, tur viens un tas pats, tad nu slēdzamies klāt internetam. Esam atklājuši, ka samērā daudz no tur esošā piedāvājuma nav redzēts.

Ja būtu par to jāmaksā, visticamāk, kaut ko pirktu, bet ar ļoti lielu atlasi. Saprotu, mūziķiem, teātriem šis ir grūts laiks, bet par katru piedāvājumu tomēr nebūtu gatavs maksāt. Lai gan, ja maksa būtu simboliska, varētu arī tā!”

Pozitīvi vērtējot iespēju kultūru baudīt attālināti, visi kā viens tomēr atzīst, ka ar milzu nepacietību gaida brīdi, kad atkal varēs doties uz koncertzāli, teātri. Daudziem goda vietā stāv biļetes no atceltajiem pasākumiem, visi cer, ka plānoto tomēr izdosies noskatīties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *