Raksti

Viedokļi

Latviju iepazīst, arī gardi paēdot

Sarmīte Feldmane

Vasara tuvojas, un arī vēlēšanās kaut kur aizbraukt, apskatīt zināmas un mazāk pazīstamas vietas. Gan pasaulē, gan tepat Latvijā, kur arī netrūkst interesantā un neparastā. Sen zināms, lai iepazītu kādu novadu, tā atšķirīgo, noteikti jānobauda vietējā virtuve. Pāršķirs­tot tūrisma organizētāju piedāvājumu tepat Latvijā, teju katrā ekskursijā tiek piedāvāta šī iespēja.

“Kur tad bez ēšanas,” saka Vid­zemes tūrisma un transporta aģen­­­tūras “Balt-Go” vadītāja Līga Pommere un uzsver, ka par gastronomisko tūrismu pēdējos gados interese palielinās arī pasaulē. “Nesen biju Pleskavā, arī Krie­­vijā tam pievērš lielu uzmanību. Tūristus interesē nacionālais, tas, ko ikdienā nevar nobaudīt. Vai tad, aizbraucot uz Kur­­zemi, nepagaršosim skland­rau­šus un lībiešu putru vai Lat­ga­lē šmakovku un kļockas, vai Pie­bal­gā jēra zupu?

Aizvien vairāk mazie uzņēmumi, amatnieki atver savas darbnīcas tūristiem. Un interese ir liela, jo tā iespēja redzēt, kā top siers, kā cep maizi, brūvē alu, ražo konfektes. Pēc ekskursijas notiek iepirkšanās. Tā ir pavisam citādāka nekā veikalā, tiek pirkts suvenīrs kopā ar atmiņām, ar meistara stāstījumu, kā tas top. Tad par cenu nedomā, jo iegādājamies kaut ko īpašu. Saka jau, ka vīna pudele vai maizes klaips dārgs, bet vai tad Francijā, apmeklējot vīna darītavu, pērkot to īpašo vīnu, ko atvest mājniekiem, vērtējam, ka veikalā būs lētāk?

Priecē, ka arī Cēsu apkaimē ir mazie uzņēmumi, kuri ražo interesantus produktus un kuri līdztekus ražošanai attīsta arī tūrismu. Raunā ķiploku, siera un čipsu ražotne ir daudzu tūrisma firmu maršrutos, tāpat Valmiermuiža. Po­pulāras ir degustācijas.

Daudzi televīzijā skatās šovu “Īstās latvju saimnieces”, pēc tā ir interese paciemoties, redzēt to lauku sētu, satikt saimnieci un no­baudīt to, ko viņa gatavo.

Aktīvi ekskursanti ir seniori. Taču pēdējā laikā aizvien biežāk brauc četrdesmitgadnieki ar bērniem. Lai arī saka, ka bērnus tādas lietas maz interesē, tam noteikti nepiekrītu. Viņi ir ļoti zinātkāri, labprāt garšo nezināmus ēdienus, prasa, kas tajos salikts, arī mudina vecākus pamēģināt pagatavot mājās.

Jau pāris gadus pamazām vien kļūst populāri jubilejas radu un draugu vidū svinēt ekskursijās, nevis viesu namos. Jubilārs kopā ar viesiem dodas vienas dienas ekskursijā, ir gids, kurš gādā par lustīgu un kustīgu braucienu, un, protams, ir netradicionāls mielasts. Šovasar jau pieteiktas vairākas šādas vienas dienas jubileju ekskursijas. Daudzi atzinuši, ka pat neiedomājušies, ka arī tā var svinēt, nevis tikai pie galda,” pārdomās dalās Līga Pommere un uz­sver, ka iespēju ir daudz, aizvien nāk klāt jaunas idejas, vajag tikai tās īstenot. Ieskicējot šo tūrisma sezonu, viņa atzīst, ka braukt gribētāju skaits palielinās. Īpaši pieaug interese par vienas dienas ekskursijām tepat Latvijā un tuvajās kaimiņzemēs. Arī darba kolektīvi aizvien biežāk brauc ekskursijās. Runājot par cenām, Līga Pommere atzīst, ka šosezon vietējās ekskursijas ir kļuvušas ne­daudz dārgākas, bet tikai nedaudz, salīdzinot ar cenu pieaugumu ceļojumiem uz ārzemēm.

Vecpiebalgas Tūrisma un informācijas centra konsultants Andris Koks stāsta, ka tie, kuri brauc uz Piebalgu, interesējas ne tikai par muzejiem, dabu, bet arī vietējām tradīcijām. “Kat­ram jau ir savs iepriekšējs priekšstats, ar ko saistās Piebalga. Tas veidojies no literatūras, filmām, presē lasītā, televīzijā dzirdētā. No “Mērnieku laikiem” daudzi zi­na, ka Piebalgā vāra jēra zupu, un grib to pagaršot. To var izdarīt, un cilvēki prie­­cīgi, ka tagad zina, kas ir piebaldzēnu jēra zupa.

Bija atbraucis žurnālists no Tallinas, kurš arī interesējās par gastronomisko tūrismu. Viņš pabija “Piebalgas kūpinātavā” un atzina, ka apmeklējums bijis interesants un garšīgs piedzīvojums. Te gaļu kūpina pēc 19.gadsimta beigu receptes. Kā uzsvēra igaunis – svarīgi, ka pastāsta, parāda un pēc tam var pagaršot. Tas ir tā, it kā pats to būtu gatavojis. Pie­balgā iecienīts ir Piebalgā ievākts medus, cepta maize un no pļavās lasītām zālītēm vārīta tēja. Uguns­­­kurā vārītu zupu un paš­ceptu maizi piedāvā “Vēveros”, to var uzvārīt arī “Saulrietos”. Pie­balgā piedāvājums ir, bet tūristiem pietrūkst iespējas līdzdarboties – pašiem cept maizi, siet sieru, redzēt, kā brūvē alu, dara vī­nu. To dara mājražotāji, viņiem tas ir pamatdarbs, viņi ar tūrismu nenodarbojas.

Vecpiebalgā pierasts, ka svētkos pagastos viesi allaž tiek cienāti ar zupu. Baltā galdauta svētkos “Saul­rietos” galdā tiks likta Pie­bal­gā cepta maize, ievākts medus un zāļu tēja. Tas notiks lielajā istabā, kur kādreiz ar draugiem sēdēja Kārlis Skalbe. Viss būs kā Piebalgā,” pastāsta Andris Koks, uzsverot, ka tūristi katrā novadā meklē tā garšu. Tikai jāmāk tā piedāvāt. Un tūristi labprāt pirks.

Andris Koks pastāsta, ka šopavasar ekskursiju sezona sākusies agrāk. Jau aprīlī Vecpiebalgu iepazinušas pirmās ekskursantu gru­pas. Maijā vairākas saskaņojušas tūrisma maršrutus. “No Pie­balgas neviens mājās ar tukšu vēderu nebrauc. Ceram, ka nobauda to, ko kārojis, un cerētais bijis tā vērts,” bilst Tūrisma informācijas centra konsultants.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *