Raksti

Viedokļi

Krīze un demokrātija

Sallija Benfelde

Mēdz sacīt, ka krīze ir kā meža sanitārs. Arī valstī un sabiedrībā tā atklāj vājās vietas, un cena par to ir augsta.

“Covid-19” izraisītās krīzes cena ir cilvēku nāve, sagrautas dzīves un neapmierinātība ar valsts varu. Un nav tikai tā, ka krīze ir izgaismojusi varu, tajā kā spogulī redzam paši sevi. Jautājums, vai gribam redzēt, cik lielā mērā esam patērētāju sabiedrība, vai solidaritātes jēdziens ir tikai teorētisks jautājums. Valdībā katra ministrija un ministrs “velk deķīti” uz savu pusi, bet biznesā pie lielāka labuma var tikt, ja ir skaļas lobētāju balsis. Tomēr, manuprāt, krīzes laiks ir pierādījis, ka demokrātijas princips darbojas, nav vajadzīgs dumpis un sacelšanās, lai vara ieklausītos un pamanītu neizdarīto. Un krīzes laikā labi redzams, ka vismaz dažām partijām ir jāsāk domāt par nepatīkamiem lēmumiem, ja tās negrib palikt ārpus Saeimas nākamajās vēlēšanās.

Spilgtākais piemērs tam, ka politiķi tomēr ir spiesti ieklausīties, ir lēmums par vienreizēju 500 eiro pabalsta piešķiršanu katram Latvijas bērnam. Protams, var sacīt, ka ir ģimenes, kurām pabalsts nav īpaši vajadzīgs. Tāpat var arī piekrist, ka zināmā mērā tas ir priekšlikuma autores Na­cionālās apvienības (NA) priekšvēlēšanu gājiens, gaidot pašvaldību vēlēšanas, bet skaidrs arī, ka ģimenes ar bērniem nav turīgākās un labklājīgākās Latvijā. Tagad dienas kartībā ir jautājums par vienreizēju atbalstu pensionāriem un cilvēkiem ar invaliditāti. Diem­žēl ar finanšu ministra viedokli šādos jautājumos nevar rēķināties, jo tas izdevumu lietās vienmēr ir negatīvs un nevar cerēt, ka šādu pabalstu piešķiršanā tiks izstrādāti pamatoti un skaidri kritēriji. To vēlreiz apliecināja šie 500 eiro. Un vēl jāpiebilst – šķiet, apgalvojums, ka vecākiem naudu nevar piešķirt, jo daudzi to nodzers, ir kļuvis tikpat populārs (turklāt ar krietnu sarkasma devu) kā savulaik Krištopana “reņģu ēdāji”. Ministrs Latvijas politikas vēsturē uz palikšanu, visticamāk, savu vārdu būs ierakstījis ar pārliecību, ka gandrīz visi zog un naudu nodzer.

Izskatās, ka sabiedrības sašutums būs apstādinājis arī ieceri ārpus kārtas vakcinēt aptuveni 14 tūkstošus ierēdņu un valsts pārvaldes darbinieku.

Pagājušajā nedēļā valdība izdarīja sava veida salto – proti, otrdien tika pieņemts detalizēts vakcinācijas plāns, bet jau trešdien parādījās prioritāri vakcinējamo grupa, kurā jau ir ap 14 tūkstošiem cilvēku. Pirmajā brīdī tika skaidrots, ka tās ir augstas amatpersonas un sabiedrībā cienīti cilvēki, kuri ar savu priekšzīmi varētu iedrošināt cilvēkus vakcinēties. Tad oficiāli tika paskaidrots: “Turpinoties vakcinācijas procesam Latvijā, 11. februārī tiek uzsākta to valsts augstāko amatpersonu brīvprātīga vakcinācija, kuru pienākumi saistīti ar nacionālās drošības un valsts pamatfunkciju nepārtrauktības nodrošināšanu. Nelielais amatpersonu loks, kurām šobrīd tiek dota iespēja vakcinēties, ir stingri izvērtēts, ņemot vērā to pienākumus un lomu valsts procesu vadībā.”

Ziņās varēja skatīties, kā tiek vakcinēts Valsts prezidents, premjers, arī visi bijušie prezidenti un ministri. Sākoties vakcinācijai, daudzi sacīja, lai augstas amatpersonas vakcinējas pirmās, tā pierādot, ka vakcīna ir droša, bet tagad daudzi iebilda, ka tā esot “līšana bez rindas”, un dusmojās. Ārpus kārtas tika vakcinēti Saeimas komisiju vadītāji, vēl citas amatpersonas, sarakstā ir arī Nacionālās Drošības padome un Saeimas Nacionālās drošības komisija, un nu jau “nelielais amatpersonu loks” ir pieaudzis līdz minētajiem 14 tūkstošiem cilvēku. Vakcinā­cija piedāvāta arī Raimondam Paulam, kurš to darīšot februāra beigās.

Pasaulē amatpersonu vakcinēšanas jautājums risināts dažādi. Vakcīnu jau ir saņēmis, piemēram, ASV prezidents Baidens, arī Francijas prezidents Makrons bija viens no pirmajiem vakcinētajiem savā valstī, bet Vācijas kanclere Merkele savukārt paziņoja, ka gaidīs savu rindu.

Problēma, mauprāt, nav tajā, ka ir zināms skaits amatpersonu, kuras tiešām atbild par valsti un tās pastāvēšanu un viņu veselība un spēja strādāt ir svarīga. Vienkārši par šādu sarakstu vajadzēja domāt, jau veidojot vakcinācijas plānu. Runājot par kampaņu, kas iedrošinātu cilvēkus piekrist vakcinācijai, to vajadzēja darīt jau 28. decembrī, un tādā sarakstā tiešām varēja būt cilvēki desmit, ne vairāk. Pirmie vakcīnu varēja saņemt Valsts prezidents, premjers, arī bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Raimonds Pauls, vēl kāds tautā mīlēts un cienīts mākslinieks. Tagad jau ir par vēlu. Cilvēki raksta sociālajos tīklos, ka skolotāji, pārdevējas , sabiedriskā transporta vadītāji un vēl daudzi citi katru dienu darbā saskaras ar daudziem cilvēkiem un viņu risks inficēties ir augsts, un vaicā – vai tad viņu veselībai un dzīvībai ir mazāka nozīme?!

Šo un vēl daudzus citus jautājumus varētu norakstīt uz neprasmīgu komunikāciju, tomēr uzskatu, ka finanšu ministram Reiram būtu jādemisonē. Ja “Jaunā Vienotība” grib palikt Saeimā un politikā arī pēc 14. Saeimas vēlēšanām, tai jāatrod cits finanšu ministrs. Savukārt veselības ministram Pavļutam vajadzētu rūpīgāk uzraudzīt Vakcinācijas biroja darbu, jo līdz šim tā vadītāja nav apliecinājusi, ka saprot vakcinācijas mehānismus, bet ir izlīdzējusies ar frāzēm. Tādēļ partiju apvienības “Attīstībai/Par!” liktenis lielā mērā ir Pavļuta rokās. Par labklājības ministri Petraviču laikam pat nav vērts runāt, manuprāt, ministrei bija jādemisionā jau pirms laba laika, bet maz ticams, ka tās atlūzas, ko joprojām dēvē par KPV LV, spētu atrast citu kandidātu, kurš nebūtu vēl neprofesionālāks.

Protams, ja vakcīnu trūkst un pastāv šaubas, cik daudz cilvēku vispār būs iespējams vakcinēt dienas vai nedēļas laikā, vakcinācijas rinda vienmēr raisīs jautājumus, vai tajā viss ir godīgi un vai nopietni izvērtēti visi tās saņemšanas rindas kritēriji. Tādēļ prātīgākais būtu tādu plānu un rindu veidot pēc epidemioloģiskiem un medicīniskiem principiem.
Manuprāt, tiek zāģēts zars, uz kura sēžam. Un runa nav tikai par Saeimas vēlēšanām, par to, ka kāda partija varētu zaudēt savus atbalstītājus. Patiesībā tas ir arī valsts drošības jautājums, jo pasaulē ir nemierīgi, mūsu kaimiņš ir un būs ne pārāk labi prognozējamā Krievija. Tas, ka Latvijā ir Krievijas ietekmes aģenti un ka ir arī ne viens vien politiķis, kuram ir pilnīgi vienalga, par kādu cenu viņš nokļūst pie varas, nav nedz noslēpums, nedz jaunums. Diem­žēl plaisa starp tautu un varu ir kļuvusi vēl platāka. Un nav svarīgi, vai “zara zāģēšana” ir bijusi ļaunprātība, augstprātība vai vienkārši muļķība. Rezultāts ir negatīvs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *