Raksti

Viedokļi

Kas notiek Latvijā? (2)



Gunārs Balodis

Šīs mūsdienu materiālu, celtniecības izmaksas, valsts neatliekamās vajadzības, visu jautājumu risināšana tikai no politiskā redzespunkta liek domāt, vai akustiskā koncertzāle ir jāceļ tieši tagad un tieši tur, kur to grib kultūras ministre. Pirms dažām dienām, ejot kājām pāri Vanšu tiltam, centos iedomāties, kāds izskatīsies Daugavas kreisais krasts. “Stikla kalns” – bibliotēka, melnie kubi – koncertzāle, “bura” – Hansabankas ēka, vēl vajadzētu kaut ko garu, spicu un kaut ko tikko samanāmu – plakanu, jā, un trūkst vēl apaļas lodes! Tad būtu visas ģeometriskās formas, tad aizbērsim atteku starp dambi un “Radisson” viesnīcu, tur iznāktu vēl vieta futbola laukumam – varētu organizēt pasaules čempionātu, bagātākie skatītāji to varētu vērot pa viesnīcas logiem, bet koncertzāli uzcelt Daugavas vidū, ja jau uz pāļiem, tad vienalga, kur tos dzen – dambī vai drusciņ tālāk Daugavā. Bet zemūdens autostāvvietu būvēt tā, lai tajā var iebraukt gan no Vecrīgas puses, gan koncertzāles, tas daļēji atbrīvotu Vanšu tiltu. Bet varbūt vispār Daugavu aizbērt, tad nevajadzētu būvēt jaunus tiltus… Domāju, ka šī mana atkāpe nav tālu no notikumiem Latvijā un parāda, kā apmēram šie jautājumi tiek risināti. Vajag tikai naudu, ja mana partija būs pie varas, es to izdarīšu. Tad pie velna apnikušie skolotāji, visi invalīdu nami un tie 24000 bērnu, gan izaugs paši kā kādreiz es izaugu!

Bet varbūt tomēr šai amoka skrējienā vajag apstāties, paskatīties apkārt un vienreiz sakārtot to, kas mums jau ir – pieminekļus, ielas, pilis, namu fasādes, kas ir daļa no pilsētas sejas, darīt to kopā ar namu saimniekiem, kā to jau domā darīt dažas pašvaldības Latvijā. Pie katra apskates vērta objekta piestiprināt paskaidrojumu, norādi, zīmējumu vai fotogrāfiju par to, kā tas izskatījās agrāk un, no Dieva puses, tekstā neiepīt politiku. Necensties kādam iestāstīt, ka pilsētas centra laukums radās tāpēc, ka kara beigās vecpilsētu sabombardēja Sarkanās armijas lidmašīnas. Var jau kaut ko aizmirst, bet nevajag apzināti melot. Meli nevienam godu nedara.

Joprojām uzskatu, ka Cēsis var un tās vajag pārvērst par tādu tūrisma centru, lai tās apmeklētājs atcerētos ilgi, lai par to runātu, arī aizbraucis mājās savā dzimtenē, lai viņš gribētu šeit atgriezties vēl. Bet tas prasa darbu, nepārtrauktu, mūžīgi mainīgu, ieinteresētu, un arī naudu. Kā vienu ļoti labi darbojošos struktūru gribu minēt Cēsu Izstāžu namu ar tās vadītāju Natu Livonsku. Man vienīgi atliek nožēlot, ka savā laikā tika likvidēta Izstāžu nama reklāmas siena Rīgas ielas sākumā, jo pašreizējās sīkās informācijas lapiņas uz ziņojumu dēļiem tikpat kā neko nedod.

Kādreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis sacīja: “Vispirms brīvība, tauta, valsts un tikai tad es pats!”. Tagadējo politiķu darbība ir gluži pretēja – vispirms es pats un tikai tad valsts, tauta un brīvība. Ka tautai un brīvībai nav nekādas nozīmes,. to pierāda paredzamā robežlīguma noslēgšana ar Krieviju. Patiešām, labāku kandidātu “šprotu līguma” noslēgšanai par A.Kalvīti grūti būtu atrast. Varbūt Krievija līdz marta beigām varētu izkalt “Ēzeļa ausu” ordeni, ko pie viena Kremlī varētu pasniegt mūsu valsts Ministru prezidentam.

Daudzi droši vien skatījās J.Dombura raidījumu, veltītu šim robežlīgumam. Es sapratu, ka tie, kuri parakstījās par iestāšanos ES, pie viena parakstījušies par šo sešu pagastu atdošanu Krievijai. Es to nedarīju. Tagad es sapratu, ka šie seši pagasti tiek atdoti par iespēju Krievijā tirgot šprotes un tāpēc mēs gribam no tiem tikt vaļā pēc iespējas ātrāk. Jautājumi par to, ko Latvija darītu ar šo zemi, kas uz turieni brauktu dzīvot, ir vistīrākā demagoģija. Uz spriedējiem skatoties, es sapratu, ka neviens no viņiem nebrauks dzīvot pat uz Ludzu, Balviem vai jebkur citur Latgalē. Ko mēs darīsim ar Daugavpili, kur ir tikai 13% latviešu, ko darīsim ar kreisā krasta Daugavu pretim Daugavpilij, kur viss dzīves stils ir vairāk līdzīgs Krievijas sādžai? Vai atdosim Krievijai? Atmodas sākumā tādas idejas jau izskanēja. Ko darīsim ar mūsu “valsti valstī” Rīgu, kur no laika gala latvieši bijuši mazākumā? Tikai nesaprotu, kam mēs to varētu atdot – krieviem (krievvalodīgajiem), ebrejiem – to vairs Rīgā nav, ar tiem kādreiz tikām galā, vāciešiem – to laikam ir maz? Toties Rīgā tagad ir ļoti daudz angļvalodīgo, varbūt viņiem.

Nē, viņiem mēs neatdosim, viņiem mēs pārdosim! Kamēr es rakstu, inflācija ir jau sasniegusi 8%, bet jaunam tās apkarošanas plānam es neticu, tāpat kā tam neticēja televīzijas skatītāji. Valsts nozagšana joprojām turpinās. Neļausim varbūt to nozagt, bet privatizēsim? Būs saimnieks! Bet kas vairs atlicis ko privatizēt, katrā rajonā jau simtiem un tūkstošiem hektāru zemes ir pārdots ārzemniekiem. Par kādu Dzimtenes, par kādu tēvu zemes mīlestību mēs varam vairs runāt, ja šīs zemes vairs nav.

Pirms gadiem 16 mēs bijām padomju tauta ar valsts galvaspilsētu Maskavu un visur valdošo krievu valodu, šodien mēs piederam pie ES ar galvaspilsētu Briseli un visur valdošo angļu valodu. Būtība nav mainījusies, mainījušās tikai debespuses. Bet mūsu priekšā stāv atkal kārtējā nelaime, šoreiz to sauc par ekonomikas pārkaršanu. Tikko kā mūs nomierināja par lata devalvāciju. Valdība meklē risinājumu un ir laikam to atradusi. Jaunais, bet varbūt atslepenotais inflācijas apkarošanas plāns ir parādījies ar vismaz divu gadu nokavēšanos. Un vai tas maz ir jauns? Arī šoreiz, tāpat kā vienmēr, valsti no šī purva glābs tauta, ne bagātie, bet, tāpat kā barikāžu laikā, tā tautas daļa, kurai nav ko zaudēt, kura mīl savu Dzimteni un tās dēļ joprojām vēl staigā pastalās. Kura sestdienās un svētdienās savas vecās un ne tik vecās automašīnās (par kurām tagad maksās lielu nodokli) dodas apkopt uz laukiem savu vecāku un vecvecāku pussagruvušās lauku mājas, kuri nepavada savu atvaļinājumu Turcijā vai Havaju salās, bet apkopj kaut vai mazu, bet tomēr Latvijas stūrīti, un kuru bērni vēl joprojām tiek mācīti mīlēt šo zemi, strādāt tās labā, palīdzēt tai un lepoties ar to. Tā ir tā tautas daļa, kurai nepieder ne lepnas savrupmājas Jūrmalā, kura nebrauc ar dārgiem un superdārgiem džipiem, kuru mājas neapsargā ne videokameras, ne nikni suņi, ne apsargi. Tās ir mājas, kuras neapjož augsti dzelzs žogi, kurās vēl šodien ceļinieks var droši iegriezties un patērzēt, kurās šodien pacienās ja ne ar auksta piena krūzi no pagraba, tad vismaz ar tīru akas ūdeni. Maksās tā tautas daļa, kura patiešām mīl šo zemi, kam šī ir Dzimtene, bet ne biznesa hektāri, kurus izpārdot vienalga kam. Baidos, ka šis atkal ir kārtējais pasākums latvietības iznīcināšanā, tautas pamatvērtību graušanā, lauku īpašumu izpārdošanā, jo tā saucamais pilsētas zemnieks, ja arī laukos neko neražoja, tad mīlestības vārdā vismaz simtiem lauku sētās ieguldīja līdzekļus, lai tās uzturētu pie dzīvības, rūpējās par to, lai vismaz viņu bērni un mazbērni mīlētu šo zemi, šīs pļavas un birzis, lai tiem būtu Dzimtene, par kuru, ja vajadzīgs, varētu atdot arī dzīvību, bet nevis šo zemi pārdotu par dolāriem, kronām, mārciņām vai šprotēm. Tautai ir jāmīl sava Dzimtene, jālepojas ar to, ja vajadzīgs, jāprot arī par to atdot savu dzīvību. Tad tikai mēs pastāvēsim kā valsts, kā tauta!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *