Raksti

Viedokļi

Kā skolām nezaudēt savus skolēnus

Izglītības dati liecina, ka mācības skolās ik gadu pārtrauc ap desmit procentiem skolēnu.

Pētot riskus, kuri attālina skolas vecuma pusaudzi vai jaunieti no mācīšanās, redzami vairāki iemesli. Tajā skaitā ir motivācijas trūkums, mācību un uzvedības traucējumi, vecāku nepietiekama iesaistīšanās, sekojot līdzi bērnam.

Aiziešana, pirms pabeigta skola, mēdz saistīties ne tikai ar konfliktiem pašā skolā, arī skolēnu materiālajiem apstākļiem mājās vai veselības problēmām. Seko neattaisnoti mācību kavējumi, algota darba uzsākšana, meitenēm grūtniecības iestāšanās.
Parasti runā par vairāku faktoru vienlaicīgu ietekmi, pirms skola pamesta, līdz eksāmeniem un ates­tātam nenonākot. Zēni pamet mācības divreiz biežāk nekā meitenes.

Latvijā Eiropas Sociālā fonda finansētu projektu “Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai” sarunvalodā pedagogi dēvē vārdā PuMPuRS. Iecerēts, ka tajā iesaistīsies vairums pašvaldību, lai atbalstītu savā pusē esošās vispārējās un profesionālās izglītības iestādes. Starp pašvaldību, skolu, pedagogiem un vecākiem veidosies sistēma, kuras uzdevums ir laikus ievērot pusaudžus un jauniešus ar risku, ka viņi, iespējams, varētu pārtraukt mācības. Pieaugušie viņiem sāks sniegt personalizētu atbalstu.

Līgatnes novada vidusskola ar pašvaldības starpniecību ir iesaistījusies projektā, jo skolā vismaz desmit skolēni no 5. līdz 12. klasei atbilst riska grupai. Katram riska skolēnam projektā sniegs atbalstu. Konkrēts skolotājs vai ar viņa starpniecību atrasts speciālists, bez kura padoma neiztikt, par projekta līdzekļiem papildus strādās skolēna sociālo problēmu risināšanā. Līgatnē mācību gada pirmajā semestrī tam paredzēts gandrīz pusotrs tūkstotis eiro.

Dace Bērziņa, projekta koordinatore Līgatnē: “Latvijā nav nevienas skolas, kurā kādiem bērniem nebūtu sociālu problēmu. Ja projektā varēsim strādāt, palīdzot konkrētiem bērniem, kuriem kādu apstākļu dēļ ir traucēta mācīšanās, tas būs ieguvums! Reizēm būs vajadzīgas individu­ālās konsultācijas kādā mācību priekšmetā. To darīs pedagogi vienatnē ar bērnu. Reizēm vajadzīgs psihologa vai kāda cita speciālista atbalsts. Tad arī sāksies individuāli veicams darbs. Iespējams, skolai reizēm būs vajadzīga sociālā dienesta iesaistīšanās. Tas nebūs tikai projekta laikā. Skola sekos līdzi bērna mācību dinamikai, tam, vai ir neattaisnoti skolas kavējumi. Skolas atstāšanas riski ir saistīti arī ar ekonomiskiem un ar ģimeni saistītiem riskiem. Kad tos izpētīsim, zināsim, kāds atbalsts nepieciešams.”

Ineta Sējāne – Lāce, Cēsu Pilsētas vidusskolas direktores vietniece: “Vidusskolā atgriežas tie, kuri no mācību procesa bija izkrituši pirms gada vai pāris gadiem. Ar viņiem pedagogi strādā, jo jāiekļauj mācību ritmā. Skolotājiem tas ir papildu darbs. Pusaudžu vecumā mēdz būt, ka apkārt notiekošais tiek uztverts tikai kā melns vai balts. Ja pieaugušais stāsta, ka izglītībai dzīvē būs liela nozīme, jaunietis atbild: “Nē, nebūs! Tāpēc dzīvošu te un tagad!” Viņš aiziet no skolas, par rītdienu nedomājot.

Arī es, skolotāja, ne visu varu zināt par rītdienu, bet manas zināšanas ļauj aizdomāties, runāt ar jaunieti, kādēļ izglītība noderēs. Jaunietis šobrīd var pateikt arī pretī: “Cik, skolotāj, tu esi tālu tikusi? Izglītība tev ir, bet tu strādā tikai par skolotāju.” Tas ir sabiedrības veidots burbulis, ka skolotāja profesija nav elitāra. Jauniešiem šķiet, ka vissvarīgāk ir nokļūt elitārā vietā pēc iespējas ātrāk, apejot mācīšanos. Skolotāja profesijas būtību nemaz nevar izstāstīt, jo pedagogs savam darbam jēgu redz, ja audzēknis, kuram nebija nekādu zināšanu, jau novērtējams ar četrinieku. Nevar izstāstīt to skolotāja prieku, kad audzēknis atkal sācis apgūt vajadzīgās zināšanas.

Man ir bijuši audzēkņi, kurus vidusskolā turējis viens mērķis – pabeigt to un nekad ar skološanos vairs nesaistīties. Tāda bija pat vesela klase: “Mēs vairāk nemācīsimies!” Tagad zinu par 20 šīs klases beidzējiem, kuri motivāciju ir mainījuši. Vidusskola pabeigta, viņi mācījušies klāt vēl ko citu. Iespējams, mūsu skolā jaunieši ieguva sajūtu, ka viņiem ir noticēts, un viņi noticēja paši sev. Pedagogam jāpieliek papildu pūles, lai skolēns pats sev noticētu, tad jaunieša tālākais ceļš pavērsies.

Projektā, kurā skola iesaistījusies, skolotāji strādās lēni, rūpīgi, darbojoties ar audzēkņiem papildus, apliecinot, ka pamata izglītības, vidējās izglītības iegūšana ir vajadzīga. Tiem, kas paši vēlējušies atgriezties skolā, bija jāsastopas ar to, ka vakarskolu vārds ir degradēts. Mācīšanās vakarskolā ir liels dzīves smagums pat tad, ja tagad jau veiksmīgi strādā biznesā. Cilvēks neuzdrošinās teikt, ka nav pabeidzis attiecīgas pakāpes skolu. Ja kāds to uzzinās, ar acu skatienu nodos, ka nosoda cilvēku par jaunībā pieļauto kļūdu.

Projekts skolām un skolotājiem dod papildu iespējas rīkoties, ja redzams, ka skolēni riskē pamest skolu, jo viņiem trūkst motivācijas mācīties. Te nav runa tikai par ārējo, bet iekšējo motivāciju, kura būs spēcīgāka. Nereti pedagogam jāvelta papildu darbs un laiks arī tam, lai pusaudzis spētu pārkāpt robežas sevī un piespiestos mācīties.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *