Raksti

Viedokļi

Cilvēks grib, bet tomēr nevar tikt atrauts no dabas

Anna Kola

Dabas tēma mūsu sabiedrībā ir diezgan polarizēta, tas nebūt nav noslēpums.

Samērā nesen izskanēja Latvijas Nacionālā dabas muzeja iniciatīva, izsludinot fotokonkursu ar mērķi dabā meklēt un foto­grafēt gan lāču atstātus nospiedumus, pēdas, gan lāču mātes ar mazuļiem vai mazuļus vienus pašus, gan lāču tēviņus. Šis savādais konkurss liek domāt, ar kādu mērķi tas vispār izsludināts?

Zinām taču, ka sabiedrībā netrūkst emocionāli degradētu indivīdu, kam jebkura cita dzīvā būtne ir tikai kājslauķis vai izklaides objekts, nedomājot par zvēra apdraudējumu vai iespējamām ciešanām divkājainā dabas kroņa darbību seku rezultātā. Dzīvoju vietā, kur apkārt daudz mežu, nereti nākas sastapt gan lapsas, gan stirnas, un arī mūsdienās noderīgajās feisbuka saziņas grupās vietējiem iedzīvotājiem bieži atrodami video ar, piemēram, pamanītiem vilkiem vai lapsām ar mazuļiem, kur video publiskotājs pat pieraksta klāt atrašanās vietu. Un mani vienmēr pārņem skumjas, saprotot, kādas sekas var radīt šie video ar lokācijas vietu.

Saistībā ar aicinājumu foto­grafēt lāču atstātās zīmes un pašus dzīvniekus sazinājos ar vairākām dzīvnieku aizsardzības biedrībām: “Animal Rights Association B.&T.”, “Latvijas ainavas”, “dzīv­­niekupolicija.lv”, “Vidze­mes ķepas”. Visas ir vienisprātis, ka aktivitātē “Lācis mūsu kaimiņš” nav savietojamas situācijas Igaunijā un Latvijā. Pirmkārt, to nosaka Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautās īpaši aizsargājamās sugas brūnā lāča aizsardzības mērķa izpratne un tā īstenošanas atbildīga rīcība; otrkārt, Latvijas sabiedrības informētības līmenis, izpratne par šī lielā plēsēja uzvedību, dzīvesveidu, sugas ekoloģiskajām vajadzībām un tās dzīvotņu aizsardzību. Treškārt, jāņem vērā Latvijas sabiedrības brieduma pakāpe respektēt šī lielā plēsēja dzīves telpu, izpratni par aizsardzības statusa nozīmi praksē, kas ir atšķirīga no kaimiņvalsts Igaunijas.

“Šāds aicinājums vērtējams kā galēji bezatbildīgs solis, kas nav savietojams ar Latvijas sabiedrības sagatavotības līmeni sastapties ar dabiskajā dzīves vidē atgriezušos lielo plēsēju, kurš, iztraucēts vai neapdomīgi izaicināts no cilvēka, var kļūt tam bīstams,” atzīst biedrības “Animal Rights Association B.&T.” pārstāve Jeļena Rumjanceva. “Par nepieciešamo sabiedrības izglītošanu un sagatavotību Latvijā diemžēl ilgstoši nav rūpējušās tās atbildīgās valsts iestādes, kurām tas ar likumu noteikts kā pienākums. Diemžēl arī par šādu fotosesiju riskiem un neprognozējamām sekām neviena no valsts institūcijām atbildību nav uzņēmusies.”

Sarunā ar biedrību pārstāvjiem ir skaidrs, ka pie mums nenotiek viss nepieciešamais, lai sabiedrību izglītotu par savvaļas zvēru dzīves īpatnībām un to, kā varam ar tiem sadzīvot, neizvēloties drakoniskas, nežēlīgas un nevajadzīgas metodes vēl nevajadzīgākā cīņā ar tiem. J.Rumjanceva izsakās diezgan asi, jo, viņasprāt, Latvijas valsts institūcijas, kurām būtu jāatbild par šiem jautājumiem, savā darbībā nav pietiekami profesionālas: “Par sugu aizsardzību atbildīgās Latvijas valsts institūcijas – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Dabas aizsardzības pārvalde – jau laikā no 2021.gada rudens līdz 2022.gada 1.aprīlim atklāti demonstrējušas savu neprofesionalitāti augstākajā aizsardzības statusā esošā lielā plēsēja brūnā lāča (Ursus arctos) sugas pārvaldībā, veicot pieauguša dzīvnieka vecumu nesasnieguša indivīda preventīvu nogalināšanu eitanāzijas veidā, tādējādi apliecinot sabiedrībai, ka lācis tām nav ne gaidīts, ne vēlams, ne arī aizsargājams dzīvnieks. Tieši pretēji – lācis mūsu vidē ir neaicināts, negribēts kaimiņš un nevajadzīgs slogs. Būtiski, ka nogalinātais dzīvnieks nevienu cilvēku nebija ne apdraudējis, ne arī kādam mēģinājis uzbrukt.”
Jāatzīst, arī pati sekoju līdzi notikumiem ar lācēniem Gul­benes- Valkas pusē, un jau tobrīd bija skaidrs, ka mūsu sabiedrībai patiesi trūkst izpratnes par savvaļas zvēru un civilizācijas mijiedarbību. Kaut kur ļoti krasi ir zudusi apziņa par cilvēku kā augstākstāvošu sugu, jo mēs, šķiet, ar savām darbībām postam dabu daudz lielākā mērā nekā jebkurš vilks, lācis vai citi meža zvēri (nedod, Dievs, stirnas, kas noēd zaļos krūmājus kādai lauku sievai pagalmā!) nodara kaitējumu kādai zemnieku saimniecībai.

Skumji, bet, redzot ekoloģiski un dabai draudzīgi domājušu cilvēku grupu pieaugumu, gribas cerēt, ka tuvākajos piecdesmit gados vismaz jaunākās paaudzes spēs dzīvot lielākā saskaņā un mijiedarbībā ar mežu, pļavām, purviem, ezeriem un to dabiskajiem iemītniekiem, kas tur bija jau ilgi, pirms mēs ar saviem betona mājokļiem tos okupējām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *