Raksti

Viedokļi

Čekas maisi ceļā uz atvēršanu

Jānis Buholcs

Kopš neatkarības atgūšanas Latvija laiku pa laikam ir atgriezusies pie jautājuma: ko darīt ar čekas maisiem jeb Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēku – atvērt vai ne? Atbilde lielākoties izriet no mūsu pašu spējas izprast, kas šī kartotēka ir un ka tā stāsta vien par mazu daļu no represīvās padomju sistēmas.

2014. gadā Saeima pie šī jautājuma atgriezās vēl vienu reizi un vienojās čekas maisus publiskot pēc tam, kad būs veikta to zinātniskā izpēte. To veic VDK izpētes komisija, kas savu darbu noslēgs nākamā gada vidū. Šis bija saprātīgs lēmums – lai varētu vērtēt maisu saturu, ir nepieciešams zināt to kontekstu. Turklāt šajā brīdī jau ar likumu tika pateikts: jautājums nav par to, kad čekas maisi tiks atvērti. Jautājums ir tikai – kad.

Čekas maisi visus Latvijas neatkarības gadus ir bijuši noslēpumainības un neskaidrības apvīti. No vienas puses, tur ir ierakstīti cilvēki, kam ir bijis kaut kāds sakars ar VDK, un sabiedrībai būtu labi par to zināt. “Kaut kāds sakars” ir apzināti nekonkrēta frāze – kāda cilvēka vārda atrašanās kartotēkā vēl maz ko pastāsta par to, ko šis cilvēks ir vai nav darījis, un pats fakts vien nav gluži pamats kādām apsūdzībām. Iemesli, kāpēc kāds tur tika ierakstīts, bija visdažādākie. Esot arī bijuši gadījumi, kad kartotēkā lieta par cilvēku ir nonākusi bez viņa paša līdzdalības. Tāpēc par katru šādu kartīti ir jāveic pārbaude, lai saprastu cilvēka lomu.

Tas savukārt ved pie otrā aspekta – ir labi zināms, ka VDK kartotēka nav pilnīga. Lielākā daļa dokumentu, kas stāsta par VDK struktūrās iesaistītajiem, ir nokļuvusi Krievijā. Līdz ar to pilnu ainu no čekas maisiem nemaz nav iespējams uzzināt. Taču arī tas īsti nav iemesls, lai čekas maisus neatvērtu. Šis gluži vienkārši ir ierobežojums, kas ir jāņem vērā, vērtējot kartotēkas saturu.
Neatvērti čekas maisi ir pamatīgs instruments, lai baidītu un ietekmētu. Dari, kā liek, citādi publiskosim tavu kartīti. Un, starp citu, arī: dari, kā liek, citādi pierakstīsim kaut ko klāt. Un, jo ilgāks laiks paiet, jo šaubīgāka kļūst šī kartotēka – lielāka iespēja, ka šis tas no tās ir pazudis.

Tomēr nedomāju, ka ir kāds brīdis, pēc kura būtu pamats pasludināt, ka tagad gan ir par vēlu čekas maisus publicēt. Labāk būtu bijis to darīt agrāk nekā vēlāk. Bet, kamēr vien kartotēka būs slepena, tikmēr tā būs iedarbīgs instruments. Kartotēkas atvēršana, lai arī ar kādām sekām, tomēr ienesīs neatgriezenisku stabilitāti šajā jautājumā: vairs nevarēs piedraudēt, vairs nevarēs izteikt minējumus un mājienus, vairs nevarēs tur neko mainīt.

Otrs variants, kas nodrošinātu tādu pašu iznākuma stabilitāti, – maisus iznīcināt. Taču to izdarīt ir krietni grūtāk. Pirmkārt, pašlaik kartotēka tiek digitalizēta, kas nozīmē, ka eksistē tās kopijas. Otrkārt, gan jau ar attiecīgiem resursiem apveltīti cilvēki nākotnē daudz ko varētu rekonstruēt no dokumentiem, kas ir nonākuši Krievijā. Un vispār – droši vien labāk ir zināt, nekā nezināt. Jautājums ir tikai par to, vai mēs paši apzināmies, ko zinām un ko nē. Citiem vārdiem – vai mums ir un būs izpratne par to, ko šie čekas maisi pastāsta par tajos iekļautajiem cilvēkiem. Tātad – nepieciešams skaidrojošais un zinātniskais darbs.

VDK zinātniskās izpētes komisijas līdzšinējais darba posms nebūt nav bijis gluds. Zinātnieki ir skaidrojuši, ka tie no valsts nesaņem vajadzīgo pretimnākšanu. It īpaši tas attiecas uz piekļuvi pašiem maisiem, kuru sargātājs ir Satversmes aizsardzības birojs. Tas grib, lai zinātnieki, kuri saņem atļauju ar kartotēku strādāt, apņemas iegūto informāciju neizpaust tālāk. Tas ir pretrunā ar zinātniskās darbības principiem. Tajā pašā laikā no kartotēkas digitalizētās versijas, kas tiks nodota Nacionālajam arhīvam un kurai zinātnieki varēs piekļūt, tiek dzēsta ārā daļa informācijas, varbūt arī vārdi un uzvārdi. Arī tas tikai apgrūtina pētniecisko darbu. Pati izpētes komisija piedāvā radikālāku risinājumu: atcelt likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, tādējādi nodrošinot, ka maisiem nekavējoties var piekļūt ikviens. Tas gan būtu pretrunā ar sākotnējo ieceri – kartotēkas saturu publiskot pēc tā izpētes, kas ir svarīgi arī tāpēc vien, ka čekas maisos esošā informācija ir tik ierobežota.

Ņemot vērā čekas maisu satura nepilnīgumu, nobeigumā der atgādināt vienu no VDK izpētes komisijas darba svarīgākajiem akcentiem. Proti, skaidrojot, kā padomju režīms pakļāva un izspiegoja mūsu sabiedrību, nav pamatoti raudzīties tikai un vienīgi uz VDK darbu. Šajā procesā ļoti svarīgas arī bija daudzas citas iestādes – sākot no vietējās valdības un ministrijām, turpinot ar izpildkomitejām, izglītības un tiesu sistēmu un beidzot ar centīgiem indivīdiem, kas varasiestādes citiem rīdīja nevis tāpēc, ka bija savervēti, bet gan tāpēc, ka paši bija pārliecināti, ka dara labu darbu.

Tikai raugoties uz šo sistēmu kopumā, ir iespējams saprast, kā tas viss notika un kāds ir kura ieguldījums sabiedrības represēšanā. Čekas maisi ir tikai viens elements šajā mozaīkā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *