Raksti

Viedokļi

Atpūties, lai strādātu

Monika Sproģe

Arvien biežāk darbinieki vēršas Valsts darba inspekcijā (VDI) ar jautājumiem par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un tā kompensēšanas iespējām gadījumā, ja tas vairākus gadus netiek izmantots. Šo jautājumu kontekstā Ine­ta Kļaviņa, Vidzemes reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītāja, galvenā valsts inspektore, atgādina, ka konstitucionālā līmenī darbinieka tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir atzītas par cilvēka pamattiesībām, līdz ar to jautājums, kā panākt, lai darba devējs izmaksā kompensāciju par vairākiem neizņemtiem atvaļinājumiem, ir duāli vērtējams.

Principā darba devējs nedrīkst vienoties ar darbinieku par ikgadējā atvaļinājuma atlīdzināšanu citā veidā, izņemot atpūtu. Kom­pen­sāciju par neizmantoto atvaļinājumu izmaksā tikai gadījumā, ja likumā noteiktajā kārtībā tiek pārtrauktas darba tiesiskās attiecības. Turklāt ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir viens no Darba likumā noteiktajiem atpūtas veidiem, kā arī viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai nodrošinātu darbinieka tiesības uz taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem. Atvaļi­nājuma būtība ir dot iespēju darbiniekam atpūsties, atjaunojot darbspējas darba veikšanai turpmākajam darba periodam.

Diemžēl praksē vēlme saņemt atvaļinājuma kompensāciju naudā, savstarpēji vienojoties darba devējam un darba ņēmējam, nav nekāds retums. “Taču paturēsim prātā, ka tas tomēr ir likuma pārkāpums. Kompensāciju par neizmantotu atvaļinājumu naudas izteiksmē darba devējs darba ņēmējam drīkst izmaksāt tikai pēc oficiālas darba attiecību izbeigšanas. Ir vairāki aspekti, par ko der aizdomāties. Pirmkārt, ja darbinieks neizmanto savas tiesības, kā noteikts, un turpina strādāt bez atpūtas dienām, bet nesaņem arī samaksu par atvaļinājumu, tad darba attiecību izbeigšanas gadījumā darba devējam jāizmaksā kompensācija pilnā apmērā, kāda darbiniekam pienākas par visiem uzkrātajiem atvaļinājumiem. Ja tas ir gads, tad summa, iespējams, vēl ir apmaksājama, turpretī, ja darbinieks strādājis 15 gadu no vietas un ne reizi nav devies atvaļinājumā, tas darba devējam var nozīmēt pat izputēšanu. Otrkārt, nav noslēpums, ka daudzi darba devēji ar strādniekiem noslēdz darba līgumu par valstī noteikto minimālo algu, kas pašlaik ir 430 eiro, vienlaikus vienojoties par dažādām “prēmijām” un “piemaksām” (aplokšņu algas – red.), tas ir visādā ziņā neizdevīgs darījums, jo, dodoties ikgadējā atvaļinājumā vai, vēl ļaunāk, nopietni saslimstot, darba devējs izmaksājamo summu aprēķina, ņemot vērā oficiālo vidējo izpeļņu.”

I.Kļaviņa klāsta, ka cilvēks, kurš neizmanto atpūtu, var iegūt arodslimību, var izdegt darbā, par to arī liecina statistika. Visvairāk no stresa, pārguruma, psihoemocionāliem traucējumiem cieš cilvēki, kas nodarbināti mazumtirdz­niecībā, medicīnā un policijā. Galvenais cēlonis tam ir akūts personāla trūkums nozarē un cilvēku skopās zināšanas par to, kas tam pēc likuma pienākas. Vienīgi ražojošiem uzņēmumiem ir atļauts darbiniekiem piešķirt pusi atvaļinājuma un tikai tā apsvēruma dēļ, ka trūkst darbaspēka, tomēr nevarētu teikt, ka šo izņēmumu drīkst akceptēt kā normu.

“Pagājušajā gadā Valsts darba inspekcija rīkoja kampaņu, kurā labprāt iesaistījās 16 līdz 24 gadus veci jaunieši. Daudzi pat nezināja, ka, uzsākot darba attiecības, jānoslēdz darba līgums. Un tas ir spilgts piemērs tam, cik būtiski runāt par šādiem jautājumiem. Lai kā teiktu, ka jaunieši zina savas tiesības, praksē pierādās, ka nezina gan. Inspekcija uzskata, ka darba drošība visplašākajā spektrā būtu jāmāca jau skolā, tad sabiedrība būtu zinošāka un samazinātos fiksēto pārkāpumu skaits dažādās pārbaudēs,” uzsver I. Kļaviņa. Labā ziņa ir tā, ka interese par darba tiesībām ir. Piemēram, 2018. gadā VDI feisbuka lapā sekotāju skaits sasniedzis 12 tūkstošus. Arvien vairāk cilvēku uzdod jautājumus, iesaistās diskusijās, sūta foto, lai ziņotu par bīstamām situācijām. Tā sociālajos tīklos 2018. gadā tika sniegtas 435 konsultācijas.

VDI pārstāve min, ka daudzi sevi darbā izdedzina, jo sabiedrības vērtību skalā nozīmīgas ir materiālās iespējas. Cilvēki vēlas tādu pašu dzīves kvalitāti, kādu redz apkārt, tādējādi finansiālais šķiet svarīgāks par veselību. Ilgākā laikā, neļaujot ķermenim atjaunoties, pazeminās koncentrēšanās spējas un samazinās darba efektivitāte, parādās veselības problēmas. Īpaši sevi izdzen vīrieši. “Viņi domā, ka jābūt stipriem, pie ārstiem neiet, ja kaut kas sāp, padzer medikamentus un arī tikai tik ilgi, līdz sajūt uzlabojumus, taču ilgākā laikā veselības problēmas tik un tā liek par sevi manīt,” vērtē I.Kļaviņa.

Darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekam iespēju izmantot tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, tampiešķirot Darba likumā noteiktās ne mazāk kā četras kalendārās nedēļas, uzsver speciāliste. Tikai īpašos gadījumos darba devējam ir tiesības ar darbinieka rakstveida piekrišanu pārcelt daļu atvaļinājuma uz nākamo gadu, saglabājot darbiniekam tiesības uz divu nepārtrauktu nedēļu garu atvaļinājumu kārtējā gadā. Gadījumā, ja darbinieks atsakās doties atvaļinājumā, tas neatceļ darba devēja atbildību rūpēties, lai atvaļinājums tiktu piešķirts likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi, lai arī apmaksātā atvaļinājuma izmantošana ir darbinieka tiesības, tās nevar nodrošināt citādi kā tikai ar darba devēja līdzdalību.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *