Raksti

Viedokļi

Atklātība un izvairīgums

Jānis Buholcs

Pagājušajā nedēļā Saeima otrajā lasījuma atbalstīja likuma grozījumus, kas atceļ pienākumu valsts iestādēm publicēt algu sarakstus ar amatpersonu vārdiem. Līdzšinējās kārtības mainīšanas iemesls ir formāls, grozījumu iniciatori pret pašreizējo kārtību pēc būtības pat neiebilst. Tomēr deputātiem pienāktos runāt atklātu valodu un pateikt: vai nu viņi atbalsta atalgojuma atklātību vai ne.

Esošā kārtība tika izstrādāta pēc tam, kad 2010. gadā Ilmārs Poi­kāns, pazīstams arī kā aktīvists Neo, publiskoja amatpersonu algu sarakstus no VID datubāzes. Par savu nodarījumu I. Poikāns iedzīvojās ilgstošās attiecībās ar Lat­vijas tiesu sistēmu, tomēr savu panāca – politiķi, reaģējot uz sabiedrības noskaņojumu, toreiz kļuva gatavi ieviest atklātības principus atalgojuma jomā valsts pārvaldē.

Pašlaik Saeimā nonākušie Valsts pārvaldes iekārtas likuma grozījumi liek domāt, ka ne visiem šāda kārtība patīk. Oficiālais iemesls, lai likumu grozītu, ir visai tehnisks un tam ir mazs sakars ar sabiedrības iespējām uzzināt, cik amatpersonas pelna. Proti – kā skaid­rojis Valsts pārvaldes un paš­valdības komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs, pašlaik notiek attiecīgās normas definējošo likumu pārklāšanās. Turklāt amatpersonu atlīdzības publiskošanas kārtība ir jādefinē Ministru kabinetam.

Tomēr, kā atzīmējusi “Sabied­rī­ba par atklātību Delna”, pašlaik vēl nemaz nav pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas šo kārtību regulētu. Šādiem noteikumiem būtu jātop līdz šā gada pirmajam oktobrim. Bet, kamēr tie vēl nav izstrādāti, pastāv iespēja, ka, sākot no nākamā gada, vismaz kādu laiku informācija par amatpersonām algā samaksāto naudu interesentiem nebūs pieejama. Pašlaik Ministru kabineta noteikumi paredz, ka publiskojamajā atalgojuma tabulā ir jānorāda darbinieka funkcija, taču ne vārds un uzvārds.

Citiem vārdiem, deputāti cenšas novērst problēmu, kura faktiski nemaz vēl nav radusies. Norma­tīvo aktu hierarhijā likums ir spēcīgāks nekā Ministru kabineta noteikumi, līdz ar to Valsts pārvaldes iekārtas likumā pašlaik noteiktais par atalgojuma publiskošanu iezīmē vispārējo principu, kura tehnisko izpildi savukārt apraksta Ministru kabineta noteikumi.

Līdz ar to var minēt, ka ne jau normatīvo aktu nepilnības ir tās, ar kurām deputāti pašlaik noņemas. Stāsts varētu būt arī gluži vienkārši par esošā principa mainīšanu, lai amatpersonu vārdi pub­liskajos sarakstos neparādītos.

Ja tas patiešām ir šo grozījumu mērķis vai kaut vai tikai iecerētais blakusefekts, būtu godīgi, ka par to šādā veidā tiktu diskutēts. Šādus mēģinājumus tiešām varēja dzirdēt arī pagājušās nedēļas debatēs Saeimā, kur vairāki deputāti uzsvēra, ka sabiedrībai ir jābūt informētai, kā valsts nauda tiek izlietota un kurš cik dabū. Vien­lai­kus izskanēja arī pretēji viedokļi – algu saraksti ir jāpublisko, bet bez vārda un uzvārda. Beigās Saeima atbalstīja priekšlikumu par likuma grozījumiem – tomēr oficiālajā skaid­rojumā aizvien figurē norādes, ka šie ir tikai tehniski labojumi, nevis principa pārskatīšana. Tas liecina par zināmu izvairību pozīcijā – skaidrojam vienu, bet domājam kaut ko citu.

Šādā situācijā līdzšinējais princips par algu sarakstu publicēšanu būtu pelnījis izvērtēšanu pēc būtības.
“Delnas” direktors Jānis Volberts ir uzsvēris, ka atalgojuma dati veicina valsts pārvaldes lielāku atklātību un atbildīgumu sabiedrības priekšā. “Iespēja novērtēt, vai iestādes sniegums ir atbilstošs darbinieku atalgojumam un vai at­algojums atbilst darba pienākumiem, rada sabiedrībā pārliecību par nodokļu maksāšanas jēgu,” viņš raksta. “Ja nav iespējas izsekot, kā tiek tērēta nodokļu nauda, zūd motivācija tos maksāt.”

Tas viss ir patiesi, tomēr šajā argumentācijā neizlasīt, kāpēc publiskajos algu sarakstos būtu jābūt arī amatpersonu vārdiem. Ja pieturamies tikai pie šāda skaidrojuma, nekas nemainītos, ja vārdu vietā būtu tikai algas saņēmēja funkcija. Arī tad ir iespējams izvērtēt, vai atalgojums atbilst darba pienākumiem un kādas naudas summas atalgojumā tiek tērētas konkrētajā iestādē.

Cita lieta, ka amatpersonu vārdu norādīšana ļauj izsekot līdzi konkrētās amatpersonas darbam dažādās iestādēs – nav jau tā, ka visas amatpersonas vienlaikus ieņem tikai vienu amatu. Tāpat konkrēta vārda sasaistīšana ar konkrēta atalgojuma pozīciju ļauj sekot līdzi arī amatpersonas atalgojuma dinamikai valsts pārvaldē ilgākā laikposmā. Pēc būtības tam nevajadzētu būt nekam slēpjamam. Taču galvenais apsvērums varētu būt atbilde uz jautājumu – kam no līdzšinējās kārtības ir vislielākais ieguvums un vislielākais kaitējums? Ieguvums ir tiem, kas publiski pieejamos datus māk izmantot, lai izdarītu secinājumus par atalgojumu valsts pārvaldē. Kaitējums? Iespējams, amatpersonas domā, ka šī kārtība viņiem tādu nes, taču nav dzirdēts, kādu tieši.

Saņēmuši sabiedrības pretreakciju par pagājušās nedēļas balsojumu, vismaz daļa deputātu, šķiet, ir pārskatījuši savu pozīciju. Ir jau tapis priekšlikums atklātības principu tomēr atjaunot. Saeimai, likumu izskatot trešajā lasījumā, vēl ir iespēja pieņemt korektu lēmumu un paskaidrot savu pozīciju atklāti, nevis slapstīties, minot formālus ieganstus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *