Raksti

Domas

Vidzemītes apceļošana

Zeltītā rudenī bija laiks skaistam braucienam pāri Vidzemītei. No Cēsīm par tālāko punktu kartē izraudzījāmies Jaunkalsnavu ar tās kokaudzētavu pie Vesetas upes un Latvijas Valsts mežu dārgumu krātuvīti – arboretumu. Nav vārdam vietas – ekskursija pa Latvijā pazīstamu un arī neredzētu koku un dekoratīvo krūmu audzi bija dikti skaista. Taču iespaidīgāka par to izrādījās maršruta izvēle, dodoties braucienā nevis pa šoseju, kas Cēsis taisni savieno ar Madonas pusi, bet pa līkumainajiem Amatas, Ogres, Ērgļu ceļiem.

Sen – pāris gadu desmitus – tie nebija mēroti ekskursijas nolūkā. Tāpēc braukšana atstāja tik lielu iespaidu. Latvijas vidienē nobraukt 20, pat 30 kilometrus un ceļmalā neredzēt nevienu skaisti sakoptu sētu – vēl vairāk – neredzēt nevienu sētu – tikai brikšņus, tas bija nomācoši. Ceļš Taurupe – Aderkaši – Meņģele un ceļš Ērgļi – Katrīna – Pērkoņi – Skujene bija no mājām un ļaudīm tik tukšs, ka krūmi vien snaikstījās gar ceļu līkumiem. Tad augstienē pie Ziestu kalna pēkšņi visās pakalnēs krūma neviena. Visur kukurūzas lauki. Lūk, biodegvielas ražošanas rūpnīca – izskaidrojums apstrādātām platībām un zemēm, arī šovasar no jauna atkarotām krūmu audzēm. Laikam ražotne tā pati, pret kuras būvēšanu Cēsu un Priekuļu iedzīvotāji noprotestēja.

Tālākais ceļš paiet debatējot par to, kas Latvijai vairāk vajadzīgs. Nonākam, ka Latvijai vajadzīgs cilvēks. Saprātīgs un prātīgs, kas atrastu balansu starp darbu un bezdarbu, starp sakoptību un mežonību, starp dabiskumu un ražošanas procesiem. Citiem vārdiem sakot, starp būt un nebūt.

Būt cilvēkiem Latvijā vai nebūt. Varbūt vēl vairāk – būt vai nebūt Latvijai. Diez vai mēs varam atļauties būt starp tām valstīm, kuras uzbūvē gludus, taisnus ceļus. Pa tiem brauc mašīnu straumes un neapstājas. Braucēji neinteresējas par tiem, kas vēl palikuši, kas grib un varētu dzīvot savā zemītē. Tādu paliek arvien mazāk.

21. gadsimts pie ziņojuma dēļa Latvijā piespraudis laikmeta paziņojumu: “Tukša vieta”. Kāds citruden nāks šajā vietā?

P.S. Zemes ceļi gan labi uzturēti. Nemaz nerunājot par moderni klāto asfalta posmu Nītaure – Zaube – Ķeipene. Mairita Kaņepe

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *