Raksti

Domas

Vaļīgā piesardzība

Sarmīte Feldmane

Nav jāpaiet ilgam laikam, lai teiktu toreiz un tagad. Kā bija 13.martā, kad tikko bija sākusies ārkārtējā situācija, un kā ir 13. oktobrī, kad vairāk nekā simts inficēšanās gadījumi ar koronavīrusu dienā nav pārsteigums, bet Latvija aizvien ir viena no drošākajām valstīm Eiropā. Toreiz cilvēkos bija apmulsums, arī piesardzība, bailes un, protams, neizpratne. Tagad daudziem zudusi piesardzība, sak, kas mums ko uztraukties, ja pasaulē viss ir daudz trakāk. Premjers un veselības ministre, tāpat arī valsts infektologs vairs trīsreiz dienā kā lūgšanu neskaita– ieturam divu metru distanci, mazgājam rokas. Par mājām, neiešanu sabiedrībā neviens negrib dzirdēt un arī runāt.

Kas tā mainījies pa šiem sešiem mēnešiem, ka veikalos šķiet pat dīvaini, ja kāds nespiežas virsū. Kad no iepriekšējā pircēja nostājaties ieteicamajā attālumā, kāds noteikti uzgrūdīsies un pajautās – stāvat rindā vai ne -, vai pārmetīs, ka nav ko veidot tik garu rindu. Ja bail, iet uz veikalu nevajag, viss vienkārši. Bet no kāda viena bailēm, piesardzības, ieteikto ierobežojumu ievērošanas izplatības ātrums nemainīsies. “Covid – 19” ir izmanīgs, tas prot gan kaut, gan būt noslēpumains. Tikko kāds kļūst pārdrošs, vīruss to ieaijā savā ļaunajā laukā.

Sabiedrībā cilvēki dažādi. Jauni, veci, tādi, kas nekam netic, un tādi, kas tic visam, izņemot faktus, un ir vēl tādi, kuriem svarīgi, kurš to teicis… Un, kad visi šie viedokļi uzmācīgi dreifē internetā, tas, kurš grib uzzināt ko tādu, kas ir zinātniski pierādīts, var vien apmaldīties, jo katras teorijas atklājējs ir kāds institūts, pētnieks vai zinātnieks. Un ja nu tiešām “Covid – 19” ir pasaules vareno sazvērestība? Varbūt tomēr citplanētiešu sūtījums mūs iznīcināt? Vai varbūt sagandētā zeme grib kaut nelielu nastu no sevis nokratīt? Un tā variantu bez gala un saprašanas. Laikam jau tieši tāpēc cilvēkam ir dota spēja domāt, uztvert informāciju, veidot prātā kopsakarības un analizēt.Kā šī prasme tiek izmantota, to zina tikai katrs pats.

Katrs vispirms domājam par sevi, savu labsajūtu, ērtībām, tad par saviem tuvākajiem, tad nedaudz tālākiem radiem utt. Tā jocīgi sanāk, ja jau cilvēks vispirms domā par sevi, tad kāpēc viņš likteni izaicina tieši pret sevi? No pasakām taču zinām, ka lielībnieki parasti dabū mācību. Ja nu tā notiks arī ar tiem, kuri paši nezina, kāpēc netic, ka “Covid – 19” ir bīstams, un ignorē to, ko iedzīvotājiem iesaka speciālisti.

Tas laiks, kad bijām gatavi ierobežojumiem, esot pagājis. Lai tā būtu! Bet vai tāpēc jāpagūst tas, kas tika liegts pavasarī. Un vēl ar pārpilnu dūšu! Pulcēšanās, tusiņi, koncerti, izrādes – no novada uz novadu brauc mākslinieki un skatītāji. Skolas bērnus vecāki katru sarakstījuši septiņos pulciņos, un atvases skrien no viena uz otru, tad nākamo. Ikreiz satiek citus vienaudžus. Kā vīrusam patīk šie skrējēji! Kā viņš tos slavē. Un dzirdam- tāda vīrusa jau nemaz nav, tas ir izdomājums! Kaut nu šo viedokli nemainītu kāda tuva cilvēka nāve vai smaga slimība. Diezin vai tad varēs runāt par izdomājumu.

Katrs var ticēt, kam grib, rīkoties, kā uzskata par pareizu. Bet līdz brīdim, kad viņa rīcība ietekmē citus. Kāpēc pircējam, kurš veikalā mierīgi stāv atstatus, kādam ir tiesība grūsties virsū? Vai tāpēc, ka viņš domā, ka vīrusa nav?

Var jau teikt, ja baidies, lien savā alā. Bet vai vīrusam pretī nav jāstājas visiem kopā – drošsiržiem un bailīgajiem, nekam neticīgajiem un sazvērestību faniem? Var jau būt, ka viena no vīrusa iedarbībām ir spēja radīt cilvēka organismā vielas, kuras veido ačgārnu izpratni par to, no kā jāuzmanās, kurā vērts ieklausīties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *