Raksti

Domas

Tiesības un pienākumi

Madara Ozoliņa

1948. gada 10. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, un kopš tā laika 10. decembris tiek atzīmēts kā Starptautiskā cilvēktiesību diena. Vakar apritēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 70. gadadiena. Tajā teikts: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā. Katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.” Daudzviet pasaulē ir vēl tāls ceļš ejams uz cilvēka dzīves cieņu un tiesībām. Mums jābūt pateicīgiem, ka dzīvojam valstī, kas ļauj dzīvot brīvi. Bet vai daž­kārt brīvība netiek jaukta ar visatļautību? Reizēm, vērojot procesus un notikumus sabiedrībā, aizdomājos par to, cik gan brīvi cilvēki savos uzskatos mēdz būt. Nav jau aizliegts, jo mums ir tiesības paust savu viedokli. Bet kā ar to, ja tas aizskar citu cilvēku cieņu? Kāda pazīstama mamma man uzticēja savu bēdu stāstu par to, ka viņas astoņus gadus vecais dēls skolā tiek apcelts. Ģimene dzīvo Rīgā. Zēna tētis nav latvietis, un puisēna ādas krāsa ir nedaudz tumšāka nekā klasesbiedriem. Kādas morālās vērtības ģimenē tiek mācītas šiem bērniem, kuri gūst baudu no savu vienaudžu apcelšanas? Nereti dzirdētas arī asas diskusijas par attiecībām starp viena dzimuma cilvēkiem. Ikvienam būtu jāspēj iziet sabiedrībā kopā ar savu dzīvesbiedru, nebaidoties no tā, ka tiks apvainots, noriets un aizvainots. Un kas notiek darba tirgū? Vai vienmēr ar atplestām rokām darbā tiek pieņemti citu tautību pārstāvji? Nebūt ne. Zinu gadījumu, kad meitene no Baltkrievijas studentu apmaiņas programmas ietvaros ieradās Latvijā. Viņai šeit patika, un meitene izlēma pārcelties uz Latviju pavisam. Viņai ir gudra galva, strādā informācijas tehnoloģiju jomā. Bet, lai arī prasmes un iemaņas darbā ar datoru bija izcilas, meitenei pagāja pusgads, kamēr viņa atrada darbu. Reizēm cilvēkiem tiek atteikts darbs, pat nedodot viņiem iespēju pamēģināt. Zūd cilvēku tiesību brīvība, izplēn arī pienākumi. Mēs neesam visi vienādi, un mums tādiem arī nav jābūt. Manuprāt, tieši tādēļ pasaule ir tik brīnišķīga, jo ir tik dažāda! Cilvēki mēdz to nenovērtēt, jo cieši turas pie saviem (iespējams, vecmodīgajiem) principiem. Kopš atkal dzīvoju Cēsīs, mani pārņem pārliecība, ka cilvēki kopumā kļūst gudrāki, atvērtāki visam jaunajam, ciena un pieņem cits citu neatkarīgi no saviem privātajiem uzskatiem. Lai arī mūsu pusē par šādiem incidentiem neesmu dzirdējusi, secinu, ka sabiedrībai kopumā ir, kur attīstīties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *