Raksti

Domas

Strausa domāšana

Monika Sproģe

Citu cilvēku sarunas noklausīties ir nepieklājīgi, bet ko darīt, ja cilvēks veikalā pie kases rindā stāv tev aiz muguras, skaļi runā pa tālruni un plaši kā tādus laidara vārtus atver savas privātuma durvis. Tā, kvernot garākā rindā aiz ģimenes, kura nemitīgi cīnījās ar gražīgu, pārgurušu un gulēt gribošu bērnu, sagaidīju, ka aiz manis nostājās kundze pāri sešdesmit. Sieviete, izlikusi paņemtos produktus uz slīdošās lentes, novērtēja situ­āciju un izlēma atbildēt telefona zvanam.

Nevarētu teikt, ka mēs, apkārtējie, no sarunas kaut ko ieguvām. Tēma tā pati mūžīgā – cik viss ir slikti, kā tagad tie politiķi uzvedas, kurš un kāds par ko izliekas, viss pieriebies, balsot neiešot, jo neesot jau par ko. Vieni un tie paši blēži staigā no vienas partijas uz nākamo, kamēr valsts slīgst nabadzībā un bezpalīdzībā.

Bija pienākusi mana kārta pie kases, bet sieva joprojām visam veikalam darīja zināmu savu nostāju par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Devos prom, bet nevarēju nomierināties. Lielākais aizkaitinājums bija par to, ka 25 gadus dzīvojam savā neatkarīgā valstī un tagad kāds var pateikt – es vairs negribu piedalīties. Man pirms 25 gadiem vēl nebija iespējas balsot. Jūs, mīļie vecāki un vecvecāki, gadu no gada ievēlējāt vienus un tos pašus vēžus tajās dažādajās kulītēs, par kurām tagad izsakāties ar riebumu. Un ko tur gausties? Mēs, jūsu bērni un mazbērni, tagad dzīvojam jūsu ievēlētā realitātē.
Cilvēki izbraukuši, ražošana velk dzīvību, birokrātija pampst kā tāds augonis, netīra nauda plūst pa Latvijas banku koridoriem -visas šīs šmuces jūs, tagadējie pensionāri, esat mums atstājuši mantojumā. Un par ko? Par banāniem, par skaistu matu sasuku, par tēlainiem epitetiem un izpušķotiem solījumiem. Paši ar saviem pagātnes balsojumiem iztukšojāt laukus, likvidējāt skolas un slimnīcas, bet tagad, redzot rezultātu, vēlaties pacelt ķepiņas un pateikt “es nebalsošu”?!
Tieši tagad jārīkojas, ja vēlaties, lai kaut kas mainītos. Ja vēlaties redzēt savus bērnus un mazbērnus atgriežamies, ja gribat redzēt Latviju skaistu un sakoptu, attīstītu un spējīgu. Ja tik tiešām visa Latvijas lielā pensionāru saime neies uz vēlēšanām, tad tas ir pierādījums mūsu kā valsts mazspējai. Iznāk, ka mēs nespējam ne jēdzīgi un tālredzīgi izmantot savas tiesības, nedz arī izsmelt ievārītās ziepes.

Gribētu tiešām klauvēt pie sirdsapziņas un aicināt nedomāt tikai par sevi, bet padomāt par mums, jaunāko paaudzi, un mūsu bērniem, kuri te vēlas dzīvot. Par tiem, kuri vēlas mājas. Pieslēgsim smadzenes. Ne jau simts galvas Saeimā ir valsts. Ne jau viņi ir visa Latvija. Valsts esam mēs, un mēs pļausim to, ko sēsim.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *